Sākums

AKTUALITĀTES

Lauksaimniekam, sabiedriskajam darbiniekam Mārcim Mežītim - 140

Marcis Mezitis22. novembrī (pēc vecā stila 10.) aprit 140 gadi, kopš dzimis lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Mārcis Mežītis.

Dzimis 1879. gadā Trikātas pagasta “Kaupos” kā vecākais septiņu bērnu ģimenē. Tēvs Jānis Mežītis (1842-1928) – lauksaimnieks, māte Kristīne (1858-1938, dz. Kaupe). Dzimta “Kaupos” dzīvo jau vairākās paaudzēs.

Bērnības draugs, skolasbiedrs, arī kaimiņš ir vēlākais ģenerālis Jānis Balodis. Mārcis Mežītis mācījies Trikātas draudzes skolā.

Neilgi pēc draudzes skolas beigšanas sāk patstāvīgi vadīt “Kaupu” saimniecību. Īpašumā “Kaupus” viņš iegūst 1922. gadā, kad tēvs viņam saimniecību nodod dāvinājuma ceļā. Galvenā saimniecības nozare – lopkopība. Sākotnēji ganāmpulkā bijušas 10 govis, vēlāk to skaits pieaudzis līdz 25.

Jaunais saimnieks interesējies par dažādiem uzlabojumiem ražošanā, smeļoties zināšanas un idejas no grāmatām un laikrakstiem. 1905. gadā Mārcis Mežītis pasūtījis meliorācijas projektu 163 pūrvietām (pūrvieta – sena lakuma mērvienība, apmēram 0,4 ha) zemes un uzsāka pakāpenisku purva nosusināšanas darbus, kuram sekoja pļavu ierīkošana. Apkārtnē tas bijis kaut kas neparasts un bijušas dzirdamas valodas: “Ja Kaupis vēl līdz šim nav izputējis, tad nu gan viņš izputēs.”

Soli pa solim, cik to atļauj līdzekļi, no staignā purva top sausas, līdzenas pļavas, kuras, pateicoties spēcīgajam mēslojumam, dod daudz un labu sienu. Mārcim Mežītim paveras iespēja turēt vairāk piena lopu. “Krietnas pļavas un mākslīgās ganības ir manas saimniecības pamats,” savulaik skaidrojis Mārcis Mežītis. Ik gadus “Kaupu” saimniecībā paliek pāri siens un apkārtnē zināms, ja pavasarī nekur vairs nevar nopirkt sienu, tad droši vēl var braukt uz “Kaupiem”.

1921. gadā saimniecībā ierīkotas kultivētas ganības zemākos tīrumos, gar Abula upes malu, sējot ilggadīgu zāļu maisījumu. Ganības mēslotas ar kūtsmēsliem ik pa 3 gadiem, kā arī noklātas ar kartupeļu lakstiem un, ja atlikuši salmi, tad klāti arī tie. 1924. gadā “Kaupos” uzcelta moderna seklā lopu kūts (pirms tam bijušas dziļās kūtis), ierīkota skābbarības tvertne, kura kalpojusi pļavu un āboliņa atāla ieskābēšanai lopiem ziemas barošanai. Jau ilgāku laiku pirms tam saimniecībā mēģināts skābbarību sagatavot bedrēs. Šo paņēmienu Mārcis Mežītis atceras pirmo reizi pielietotu Markova saimniecībā Kauguru pagasta “Vagaļos”, kur to 1913. gadā izmēģinājis agronoms Kārlis Ulmanis. Ap to pašu laiku Kārlis Ulmanis bijis vairakkārt arī “Kaupos”, sniedzot norādījumus pļavu izkopšanā un ganāmpulka veidošanā.

“Kaupos” praktizē arī nederīgo, smilšaino zemju apmežošanu. Šo darbu Mārcis Mežītis veic sistemātiski, vairojot jaunaudžu platības.

No savu lauku ražas Mārcis Mežītis pārdod rudzus un kartupeļus nodod Trikātas spirta dedzinātavai, kas pieder Trikātas piensaimnieku sabiedrībai.

1930. gadā par izdarītajiem meliorācijas darbiem un zālāju kultivēšanu Zemkopības ministrija godalgojusi “Kaupu” saimniecību ar 350,00 latiem.

1938. gada vasarā “Kaupu” saimniecības ganības godalgotas ar pirmo godalgu un 200,00 latu naudas balvu.

Par nopelniem lopkopībā saimniecība 1933. gadā Valmierā apgabala izstādē godalgota ar I godalgu un tiesībām uz zelta medaļu un 1937. gadā Strenču rajona izstādē ar I godalgu.

Blakus saimniecības vadīšanas darbam, Mārcis Mežītis piedalās arī sabiedriskajos darbos. Viņš ir ilggadīgs Trikātas piensaimnieku sabiedrības valdes loceklis – kasieris, Trikātas sugas lopu audzētāju un A/S “Latvijas koks” valdes loceklis, bija Latvijas lauksaimniecības kameras kultūrtehniskās sekcijas priekšsēdētājs. Par nopelniem Latvijas labā 1928. gadā Mārcis Mežītis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

1939. gada preses izdevumā rakstīts, ka “Kaupu” saimniecība atrodas jaukā vietā uz Abula upes krasta. Saimnieks daudz darījis arī mājas apkārtnes labiekārtošanā, par ko liecina plašie liepu, bērzu un ozolu stādījumi. Ierīkots arī dīķis, ko izmanto karpu audzēšanai. Saimniecības ēkas labā stāvoklī. Izbūvēta atsevišķa strādnieku dzīvojamā ēka ar 2 dzīvokļiem, katrā 2 istabas un virtuve, augšstāvā atsevišķa istaba. Saimniecībā ir elektrība un ūdens piegāde ar elektromotoru.

1949. gada 25. martā Mārcis Mežītis kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju. Latvijā atgriezies 1957. gada 18. septembrī, dzīvojis “Kaupos”.

Miris 1967. gada 24. jūnijā 88 gadu vecumā Trikātas pagasta “Jaunantuļos”, apglabāts Trikātas kapos.

1922. gadā precējies ar trikātieti Annu Paulīni Gaiss (1894-1966), dēls Jānis (1925), meita Ārija (1936).

 

Foto: no meitas Ārijas Čičevskas personīgā arhīva 


 

Pedagogam Pēterim Apinim - 165

22. novembrī apritēs 165 gadi, kopš dzimis ilggadīgais Trikātas draudzes skolotājs, ērģelnieks, Vidzemes draudzes skolotāju semināra audzēknis Pēteris Apinis.

Trikātas draudzes skolā Pēteris Apinis par skolotāju nostrādājis 20 gadus no 1876. līdz 1896. gadam. Viņa laikā Trikātas draudzes skola uzplaukusi, skolēnu skaits stipri pieaudzis. Vēlāk uznākušo pārkrievošanās spaidu dēļ skolotājs paturējis sev tikai draudzes ērģelnieka vietu.

Skolotājs, ērģelnieks Pēteris Apinis dzimis 1854. gada 22. novembrī Rūjienas Oleru muižā. Tēvs Jānis Apinis (1824-?), māte Līze (dz. Bole, 1831-?). Pēterim ir divas vecākās māsas Ieva un Marija un divi jaunāki dvīņubrāļi – Kārlis un Mārtiņš.

No 1872. gada līdz 1875. gadam mācījies Jāņa Cimzes vadītajā Vidzemes draudžu skolotāju seminārā Valkā. Seminārā mācījās arī Pētera Apiņa brāļi Jānis Apinis un Kārlis Apinis.

Pēc skolotāju semināra beigšanas, no 1875. gada līdz 1876. gada februārim, Pēteris Apinis strādāja par palīgskolotāju Smiltenes draudzes skolā.

1876. gada 23. februārī notiek jaunas Trikātas draudzes skolas skolotāja vēlēšanas, un par skolotāju ievēl Smiltenes draudzes skolas palīgskolotāju Pēteri Apini. Pēteri Apini ievedot draudzē, iepriekšējā skolotāja Kārļa Jūlija Johansona piekritēji baznīcā sacēla traci, kuram sekoja izmeklēšana un bargi sodi. Pēteris Apinis savu darbu sāka neizdevīgos apstākļos, bet ar savu nopietno darbu viņš pamazām savus pretiniekus atbruņoja un iemantoja vispārēju atzīšanu un cieņu. Pie šī pirmā nepatīkamā gadījuma spilgti parādījās tās Pētera Apiņa rakstura īpašības – gribasspēks, vīrišķība un nelokāmība –, kas viņu vēlāk darbā padarīja par īstu tautas audzinātāju.

Jaunā skolotāja laikā Trikātas draudzes skola uzplauka un kļuva plašākā apkārtnē pazīstama kā viena no labākajām skolām. Skolā mācījās skolēni arī no citām draudzēm un apriņķiem. Skolotājs Pēteris Apinis darbu sācis ar 4 skolniekiem, bet tad skolnieku skaits nemitīgi palielinājies, līdz sasniedzis pat 120 skolniekus. Šādi panākumi tika sasniegti pateicoties Pētera Apiņa pedagoģiskajām spējām un viņa izcilajai personībai.

Skolas priekšnieks bija ļoti reliģiozs cilvēks, nopietns un stingrs skolotājs. Viņš pasniedza ticības mācību, latviešu valodu un citus priekšmetus latviešu valodā. Kur bija jāaizstāv taisnība un patiesība, tur Pēteri Apini vienmēr varēja atrast pirmajās rindās. Vienalga kur tas bija, vai skolotāja darbā, audzināšanā, sabiedriskajā dzīvē vai arī draudzes kapos un dievnamā, visur viņš “ļāvās vadīties vienīgi no tās dievišķās gaismas, kuru pats bija atradis Jēzū Kristū un bez kuras dzīve tam likās tumša un nevērtīga.”

Par otro skolotāju pie Pētera Apiņa strādāja Jēkabs Mūrnieks un viņi abi prata labi sagatavot audzēkņus kā turpmākai dzīvei, tā arī tālākai izglītības turpināšanai augstākās izglītības iestādēs.

19. gadsimta deviņdesmitajos gados mūsu dzimtenes skolu dzīvē sākās pastiprināta pārkrievošanās tieksmes, kam par upuri krita arī Pēteris Apinis. Viņš negribēja visās lietās padoties krievu inspektoram, tādēļ 1896. gadā, neskatoties uz konventa protestu, viņu no amata atcēla, motivējot šo soli ar to, ka Pēterim Apinim neesot pietiekošas krievu valodas zināšanas. Viņš palika par draudzes ērģelnieku, kamēr 1919. gada 15. februārī krita lielinieku lodēm par upuri.

Skolā Pēteris Apinis darbojās apmēram 20 gadus, bet Trikātas draudzē, skolas laiku ieskaitot – 42 gadus.

Traģisks ir Pētera Apiņa mūža noslēgums. Kad 1905. gada revolūcijas pirmais naida vilnis gribēja sagraut latviešu tautas ticības dzīves pamatus, Pēteris Apinis, būdams 50 gadus vecs, drošsirdīgi palika savā vietā. Viņš arī necentās slēpt savu īgnumu pret tām varmācībām, kuras tagad notika, kad Trikātas dievnams tika pārvērsts par sapulču vietu. Viņam vairākas reizes draudēja, bet viņš neļāvās iebiedēties. “Šeit esmu es, šaujat mani, ja jums tas tīk. Vairāk jūs taču man nekā nevariet padarīt,” – tā bija viņa dziļākā pārliecība.

1917. gadā Krievijas revolūcijas laikā no jauna uzliesmoja naids pret baznīcu un tiem, kas atzīst tikai Jēzus Kristus rādīto ceļu, Pēteris Apinis ar dziļām sāpēm vēroja savas tautas grimšanu māņos un grēkā. Ar dziļo ticību Dievam, Pēteris Apinis palika savā darbā un vietā arī 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā, kad Latvijā nostiprinājās lielinieku vara. Viņš pilnīgi izprata tā laika nopietnību, zināja arī to, ka viņam draud lielas briesmas. Taču Pēteris Apinis zināja un ticēja, ka Dieva roka ir spēcīgāka par cilvēku ārprātu, naidu un atriebību, tā spējīga visas briesmas atkal novērst. Šī ticība Pēteri Apini uzturēja možu un spēcīgu.

1919. gada februāra pirmajās dienās Pēteri Apini apcietināja un aizveda uz Smilteni. Toreiz tur pulcējās “sarkanie” varas vīri. Sākās viņa lietas “izmeklēšana”. Visu savu mūžu droši aizstāvēdams to, ko bija atzinis par pareizu un patiesu, Pēteris Apinis bija mantojis daudzu Kristus mācības pretinieku naidu. Viņam uzstādīja prasību: “Atzīsti mūsu valdību!”

Iespējams, ka šādā veidā Pēterim Apinim būtu bijis iespējams izglābties, taču viņš negribēja briesmu brīdī no sava Kunga novērsties. “Valdība, kas dibinās uz asinīm un uz varmācību, nevar pastāvēt, un valdību, kas neatzīst Dievu, to arī es nevaru atzīt!” tā uz vilinošu priekšlikumu izskan viņa vīrišķīgā atbilde. “Darat ar mani ko zinat; pārdot savu sirds pārliecību jums nevaru un negribu”.

Nelīdzēja arī tas, ka Pēteri Apini, lai lauztu viņa dvēseles spēku, ieslodzīja atsevišķā, tumšā un mitrā cietuma pagrabā, un lika viņam ciest badu. Kad viņu no turienes izlaida un draugi līdzcietīgi apjautājās, kā viņš visu to varējis paciest, Apinis ar smaidu sejā atbildējis: “Es gulēju kā uz rozēm”.

Domas par tuvo nāvi nespēja lauzt viņa iekšējo dvēseles spēku, dziļā nopietnībā viņš pavada sava mūža pēdējās dienas. Domās viņš bieži kavējās pie atstātās mājas un piederīgajiem. “Bet no patiesības nedrīkstam atkāpties,” tā viņš vairākkārt iztiecās tiem, kas šajā laikā ar viņu sarunājas. Pat tad, kad tika pasludināts nāves spriedums, Pēteris Apinis nenodrebēja. Kāds aculiecinieks, redzēdams, ka bijušo skolotāju no tiesāšanas vietas ved atpakaļ uz cietumu, saka: “Nekad Apini neesmu redzējis tik skaistu, kā toreiz. Augstu pacēlies ar visu savu stāvu, it kā izaudzis lielāks, tas gāja cietuma sargu pavadīts. Viņa lielās, zilās acis, likās, neviena neredzēja, bet viņās staroja kāda savāda, spoža gaisma.”

Kad Pēteri Apini 15. februāra vakarā izsauca no cietuma kameras, viņš mierīgi teica: “Esmu gatavs”. Sargiem, kas pagalmā gribēja satvert viņa rokas, aizrādīja: “Laidiet mani, gan es pats zināšu savu ceļu iet.”

Pēteris Apinis apglabāts Trikātas kapos. 1932. gadā pateicīgā draudze ilggadīgajam ērģelniekam Trikātas kapos atklāja kapa pieminekli. Tajā rakstīts: “Pēteris Apinis. Ilggadējs Trikātas draudzes skolotājs un ērģelnieks dzimis 1854. gadā 22. novembrī, miris kā liecinieks savai ticībai 1919. gadā 15. februārī. Esi uzticīgs līdz nāvei tad, es tev došu dzīvības kroni. Pateicīgā piemiņā Trikātas draudze.”

Savukārt, kapa plāksnē iegravēti šādi vārdi:

“Salda alga gaida tos, kas līdz nāvei uzticīgi.

Ass bij nāves dzelons trīts, bet viņš teica piepildīts.”

Brengulietis Edgars Krieviņš grāmatā “Viņās dienās” raksta: “Latvijas neatkarības laikā bieži minēts ģenerāļa Baloža pirmā audzinātāja, Trikātas draudzes skolas priekšnieka Mūrnieka vārds. Aizmirsts turpretim, Mūrnieka līdzgaitnieks Trikātas draudzes skolā skolotājs un ērģelnieks Pēteris Apinis, Zāģeru mājas saimnieks. Arī šis nosvērtais, vienmēr nopietnais vīrs, ziedojis daudz pūļu Trikātas novada kultūras dzīves veicināšanai”.

Savukārt cempēniete A. Mūrniece skolotājam velta sekojošus vārdus: “Manas skolas gaitas sākās pie Austriņa Cempos un beidzās pie Apiņa draudzes skolā. Pateicība viņiem, jo tie dēstīja savos audzēkņos tikai labāko, cēlāko un daiļāko. Apinis, kā liels mūzikas draugs, nenoguris rūpējās par savu audzēkņu balsu izkopšanu. Viņš mums mācīja brīnumskaistas dziesmas. No tām man vēl šodien dažas palikušas atmiņā, kā “Mātes sirds” un “Mīlestības stars”. Tās man bija jādzied sevišķi svinīgos gadījumos.

No savas nelielās skolotāja algas Pēteris Apinis nevarēja visiem saviem bērniem dot augstskolas izglītību. Divi dēli, Kārlis un Paulis, beidza universitāti un ieguvuši ārstu profesiju, Frīdis uzņēmās dzimtās mājas Zāģeru mājas apsaimniekošanu.

Pats Pēteris Apinis mira 1919. gadā kā Kristus asinsliecinieks mocekļa nāvē, lieliniekiem Latvijā iebrūkot. Viņš guldīts Trikātas kapos uz Abula upes krasta, kur pretim raugās Trikātas baznīca, kurā viņš locījis ceļus Visuvarenā priekšā, Dieva vārdus sludinājis un svētku dievkalpojumus ar jaukām kora dziesmās kuplinājis. Tagad viņš atdusas tai pašā klusā miera vietā, kurp viņš savā mūžā izvadījis draudzes aizgājējus, tiem aizkustinošus atvadvārdus teikdams.”

Bijusī skolniece Kristīne Reintāle savās atmiņās stāsta: “Mācīties iesāku Abula pamatskolā, pēc tam iestājos draudzes skolā. Tur strādāja skolotājs Mūrnieks, Celmiņš. Skolas vadītājs bija Apinis. Apiņkundze mācīja rokdarbus. Šuvām galdautus, tamborējām špices. Dziedāšanu mācīja skolotājs Apinis – skolas direktors. Dziedājām tautasdziesmas “Dar’ man tēvis pastaliņas”, “Aijā žū-žū, lāča bērni” u. c. Dziedājām daudz reliģiska satura dziesmas. Vispār skolā no rīta līdz vakaram notika cara un Dieva slavināšana.”

Latvijas universitātes ģeodēzijas profesors trikātietis Jānis Balodis atzīst, ka Pēteris Apinis bijis labs ērģelnieks un kora vadonis, bet pedagoga dāvanas viņam neesot piemitušas. Pie viņa audzināšanas metodēm piederējis miesas sods, ko viņš arī bieži izmantojis.

Vijciemietis Kārlis Valters Liepiņš savās atmiņās raksta: “1919. gadā komunistu terora laikā, kad mācītājs vairs nedrīkstēja kalpot draudzē, Pēteris Apinis turpināja noturēt dievvārdus. Par savu nesalaužamo kristīgā cilvēka pārliecību samaksāja ar dzīvību. Boļševiku varasvīri bija Apini kārdinājuši: ja viņš visu priekšā atteiksies no Dieva un Kristus, atlaidīs brīvībā, pretējā gadījumā saņems nāvi. Tā kā no Dieva un Kristus vārda Apinis nav atteicies, tad kopā ar desmit citiem arestētajiem ticis kājām dzīts uz nošaušanu. Apinis šo ceļu gājis, Dievu slavēdams un baznīcas dziesmu dziedādams.”

Ap 1879. gadu Pēteris Apinis precējies ar Helēnu Ermansoni (1855-1939), bērni Hedviga Helēna (1880-?), Rūdolfs Hugo (1881-?), Elizabete Emīlija (1882-1883), Eduards Johans (1884-?), Frīdrihs Andreass (1885-?; Brenguļu pagasta Zāģeru mājas saimnieks, kādu laiku ir arī Trikātas draudzes vecākais), Pauls Harijs (1888-1941; ārsts, pulkvedis), Emīlija Lūcija* (1890-90), Artūrs Kristians* (1893-93), Kārlis Aleksandrs (1895-1967; ārsts).

* miruši dažu dienu vecumā

Legendunakts 26okt2019 Trikatas baznica

Turpinot iesāktu tradīciju, arī šogad Beverīnas novada Trikātā, Trikātas ev.-lut. draudze 26. oktobrī plkst. 20.00 aicina uz pasākumu “Leģendu nakts”. Leģendu naktis visā Latvijā organizē Latvijas Piļu un muižu asociācija. Interesentiem pasākuma ietvaros ir lieliska iespēja iepazīt muižas, pilis, baznīcas, kapenes un citas vēsturiskas vietas īpašā noskaņā, kad vēstures stāsti aizraujošā veidā savijās ar mūsdienu dzīvi un aktivitātēm. Tradicionāli nostāsti un leģendas savīsies ekskursijas veida stāstā, kas interesants būs gan lieliem, gan maziem. Vakara laikā būs iespēja dzirdēt ērģeļu skaņas un izbaudīt tumsas burvību vēsturiskajā Trikātas ainavā. Apmeklētājiem aicinājums ņemt līdzi lukturīšus, lāpas vai citus gaismekļus.

Pasākuma fotogrāfijas pieejamas šeit 


 

Diriģentei Ilzei Tenisonei 65 

Ilze Tenisone

11. oktobrī apritētu 65 gadi jauniešu kora “Vecrīga” dibinātājai, vadītājai un diriģentei Ilzei Tenisonei (dz. Grīnberga). Ja nebūtu traģiskā avārija…

Ilze nākusi pasaulē kā pastarīte deviņu bērnu ģimenē 1954. gadā Trikātā. Savu bērnību pavadījusi “Podnieku” mājās. Kuplo saimi audzināja un vadīja Ilzes mamma Johanna Amālija Grīnberga (1911-1999, dz. Kuzņecova) – sirdsskaidrs, labestīgs cilvēks, apveltīta ar lielu mūzikas mīlestību, neizsmeļamu enerģiju un neizsīkstošām darba spējām. Ilzi un viņas mammu vienojušas ciešas saites.

Māte iedēstīja meitā lielu mīlestību, ko Ilze nesa tālāk dzīvē, ar ko apveltīja sev tuvos cilvēkus. Ilzes bērnības mājās valdījis dzīvesprieks un labestība, darbs allaž tika darīts dziedot, tā bija labākā dzīves skola.

Dziesma, mūzika bija ierakstīta Johannas Amālijas būtībā, tā skanēja no viņas sirds. Šo aizrautību un mūziķes talantu no viņas mantoja arī Ilze – vienīgā no visiem Grīnbergu pāra bērniem.

Ilzes māte turēja augstā godā ticību ģimenes svētumam, sargāja uguni ģimenes pavardā un nodeva šo sarežģīto dzīves gudrību tālāk saviem bērniem. Pēckara gadu trūkums ģimenei nekļuva par iemeslu nolaist rokas, gluži pretēji – veicināja goda uzturēšanu un darba varēšanu. Kad Ilzei bija trīspadsmit gadi, nomira viņas tēvs Jānis, un māte apgādāja lielo ģimeni (astoņas māsas un brālis). Viņa bijusi izslavēta kā prasmīga dižsaimniece, kuru allaž aicināja klāt galdus lielos godos.

Liela ģimene nozīmē daudz pienākumu, un Ilze jau agri iemācījās ar prieku paveikt darbus, iemantoja zemes mīlestību. Gleznainā Trikātas daba, mammas dziedātās dziesmas atstāja paliekošas pēdas Ilzes dvēselē. “Manās bērnu dienu atmiņās viss ir skaists. No gadu tāluma bērnību skatu gluži kā Bergmaņa filmās. Trikāta – man vēl arvien šķiet, ka tā ir skaistākā vieta, ko es jebkad esmu redzējusi. Tur ir mana baltā sapņu skola, kas kādreiz šķita tik liela un plaša,” stāstīja Ilze. “Ceļš no savām mājām uz Trikātu un skolu, pa kuru gājām rītos un vakaros, veda cauri kapiem. Rītos viss bija normāli – kluss un skaists ceļš cauri mierīgai kapsētai. Bet vakara krēslā kapos viss atdzīvojās – šalca, kustējās un čabēja. Pūces kliedza un zaķi brēca. Tās skaņas bija diezgan šausminošas. Spoku stāstus arī mēs zinājām. Bieži vien mājās pārjozām pārbijušās un bez elpas,” bērnības atmiņās kavējās Ilze.

Skolas gaitas uzsāka Trikātas pamatskolā, vienlaicīgi apmeklēja Valmieras bērnu mūzikas skolu, kur sāka apgūt klavierspēli. Izglītību turpināja Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas kordiriģentu nodaļā. 1973. gadā ir arī pirmie lielākie panākumi – Ilze kļūst par Em. Melngaiļa kordiriģentu konkursa laureāti. Vajadzētu sekot likumsakarīgām studijām Konservatorijā attiecīgajā specialitātē. Un Ilze arī kārto iestājeksāmenus šajā augstskolā, bet – teātra nodaļā. Un – neveiksme… Taču teātra pievilkšanas spēks ar to nav mazinājies. Ilze sāk strādāt Valmieras drāmas teātrī, apdarot lielākus un mazākus darbiņus kā ģērbēja, rekvizitore, sufliere, tad orķestra māksliniece, līdz beidzot arī aktrise režisoru M. Ķimeles un M. Tenisona izrādēs. Starp tām ir A. Čehova “Trīs māsas”, Ž. Anuija “Mēdeja”, V. Sarojana “Ei, jūs tur”, G. Kuprijaviča mūzikls-rokopera “Uguns medības ar dzinējiem”. Mūziklā Ilze ne tikai dublē galveno lomu, bet piedalās iestudējuma izveidē, strādā ar radioierakstiem.

1977. gadā Ilze uzsāk darbu apvienības “Telefilma-Rīga” studijā. Ar Ilzes līdzdalību top filmas “Jānis Zābers”, “Pētera Martinsona ekspromti”, “Spēlē Gunta Laukmane” u.c. Paralēli viņa strādā par režisora palīdzi Operas un baleta teātrī un sapņo studēt operas režiju, kas paliek nepiepildīts.

1980. gadā Ilze iestājas Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģentu neklātienes nodaļas klasē pie profesora Jāņa Dūmiņa. “Gluži kā mazmeita,” teicis profesors, jo arī Ilzes pirmā diriģēšanas skolotāja ir viņa bijusī audzēkne. Profesors stāstīja, ka Ilze pieder pie tām retajām sievietēm, kuras veiksmīgi spēj apvienot savas profesionālās gaitas ar ģimenes dzīvi. Tieši studiju laikā viņa izauklē gan savus bērnus, gan nodibina kori. Valsts eksāmenā Ilze diriģē savu, pirms diviem gadiem dibināto kori.

Paralēli diriģentes darbam Ilze strādā medicīniskajā centrā ARS.

Viss, ko darīja Ilze, bija spilgti, talantīgi, ar pilnu atdevi. Ģimene iegādājās lauku īpašumu Dzērbenes pagastā, kurā pie viņiem viesojušies draugi no Lietuvas, Vācijas, Zviedrijas, Kanādas, Francijas – galvenokārt latviešu ģimenes.

1997. gada 9. martā Ilze Tenisone iet bojā autoavārijā ceļā no Rīgas uz Smilteni.

Precējusies ar režisoru, scenogrāfu, pedagogu Modri Tenisonu, bērni Juveris, Ilze, Pēteris.

 

 Būvmeistaram, celtniekam un amatniekam Mārcim Sārumam - 220

2. oktobrī (pēc vecā stila 20. septembrī) aprit 220 gadi, kopš dzimis pirmais zināmais latviešu tautības būvmeistars, celtnieks un amatnieks, Trikātas baznīcas torņa cēlējs Mārcis Sārums.

Dzimis 1799. gadā tagadējā Priekuļu muižas pagasta (Freudenberg) Podiņu mājās galdnieka ģimenē.

Dzimtas uzvārdu došanas laikā pēc 1822. gada ieguva uzvārdu Mārcis Podiņš. Sāruma uzvārdā viņš sācis saukties, kad apprecēja „Sārumu” māju saimnieci Annu, kuras saimniecība atradās netālu no senā Sārumu pilskalna.

Mācījās Cēsu draudzes skolā, bet tēva vadībā apguva galdnieka un namdara amatu.

Kopš 1834. gada strādāja patstāvīgi, apmācīja sev palīgus – galdniekus, namdarus, kokgriezējus, tēlniekus, mūrniekus, krāsotājus, stikliniekus, zeltītājus, skārdniekus. Būdams izcils amatnieks ar izkoptu skaistuma izjūtu, viņš sekmīgi konkurēja ar vācu būvmeistariem. Pēc evaņģēliski luteriskās baznīcas Vidzemes konsistorijas pasūtījuma Sārums atjaunoja vai pārbūvēja mūra baznīcas vai to daļas: Drustu baznīcu (vadīja namdaru darbu, 1835–1837), Dzērbenes baznīcu (uzcēla patstāvīgi, 1840–1844), Vecpiebalgas baznīcu (veica koka darbus, 1845), Cēsu Sv. Jāņa baznīcu (iekšdarbi, torņa pārbūve, 1853), Rūjienas baznīcu (pārbūve 1854), Smiltenes baznīcu (pārbūve 1857–1859) un Trikātas baznīcu (torņa jaunbūve, 1859).

Viņa vadībā celtas vai pārbūvētas arī 13 kungu mājas: Jumurdas muižas pils, Siguldas muižas Dzelteno māju jeb Vasaras pili, Karulas muižas (Igaunijā) u.c. muižu ēkas.

Līdztekus viņš kopš 1844. gada bija Priekuļu pagasta tiesas priekšsēdētājs.

Miris 1859. gada 31. (pēc vecā stila 19.) jūlijā Priekuļu pagastā, ar lielu godu pavadīts pēdējā gaitā un apbedīts Cēsu Lejas kapu lībiešu daļā. Viņa atstāto kapitālu novērtēja ap 12 000 sudraba rubļu. Sārumu Mārča iesāktos būvdarbus pabeidza viņa znots Jānis Kampe un citi latviešu būvnieki.

Pēc Vidzemes landmaršala Augusta Hāgenmeistera (1786-1869) atmiņām viņš Sārumu reiz uzslavējis par krietnāko latvieti, uz ko Mārcis esot atbildējis: Kungs, es neesmu latvietis, bet Cēsu apkaimes pēdējais lībietis. Savukārt, Pauls Kundziņš apcerējumā „Latviešu celtniecība” norādīja, ka Sārums bijis pārlatviskots lībietis no Priekuļiem un Cēsīm.

Skolotājam Dāvidam Jūlijam Ložem - 140

29. septembrī aprit 140 gadi, kopš dzimis skolotājs Dāvids Jūlijs Lože. 

Dzimis 1879. gada 29. septembrī (pēc vecā stila 17. septembrī) Jaunbrenguļu pagasta Vecložās 10 bērnu ģimenē, tēvs Pēteris Lože (1851-1933) – lauksaimnieks, māte Minna (1854-1915, dz. Dauvarte), laulājušies 1877. gadā. Māsas, brāļi: Emma Marija (1878-?), Pēteris Voldemārs (1882-1925, skolotājs), Rūdolfs Eduards (1884-1985), Hugo Hermanis (1886-1926), Jānis Roberts (1888-1973), Pēteris (1889-1955), Emīls (1890-1985, ASV, skolotājs), Minna (1892-?), Anna (1894-1984), Olga (1897-?).

Dāvids Jūlijs Lože mācījies draudzes skolā kopā ar Jāni Balodi, Kārli Goperu, Eduardu Laimiņu, Pēteri Silenieku. Pēc draudzes skolas beigšanas iestājies Valkas skolotāju seminārā, kuru beidzis 1900. gadā un darbojies Nītaures draudzes skolā 5 gadus. Jaunais skolotājs Nītaurē aktīvi darbojies arī lauksaimniecības un biškopības biedrībās un vadījis vietējo jaukto kori, organizējis teātra izrādes.

Vēlāk pārgājis uz Katlakalna pagasta skolu pie Rīgas, kur darbojies 7 gadus, nodibinājis patērētāju biedrību, vadījis kori un paplašinājis mācību līdzekļus skolai. Katlakanā sagatavojies abitūrijai, ko izturējis pie Nikolaja ģimnāzijas Rīgā un iestājies Tērbatas universitātes fizikas-matemātikas fakultātē, reizē klausīdamies filozofijas kursu pie profesora Jēkaba Oša un latviešu valodu pie lektora Jēkaba Lautenbaha. Universitāti Dāvids Jūlijs Lože pabeidzis ar pirmās šķiras diplomu un darbojies par matemātikas un fizikas skolotāju Valmieras ģimnāzijā.

1919. gada Dāvids Jūlijs Lože pārgājis uz Rīgu un piedalījies Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas nodibināšanā, kur darbojies par inspektoru un matemātikas skolotāju. 

2. pasaules kara beigās ar ģimeni emigrējis uz Vāciju. Bijis Vircburgas latviešu ģimnāzijas direktors. Vircburgas nometnes ģimnāzija bija viena no lielākajām trimdā un to viņš vadījis 5 gadus līdz pat nometnes likvidācijai. 

Skolas darbā nostrādājis vairāk nekā 40 gadus. 

Miris 70 gadu vecumā 1950. gada 8. jūlijā Vircburgā Luitpolda slimnīcā Vācijā.  

Precējies ar Elzu (1879-1957, ASV), ir meita.

1948. gada izdevumā “Vircburgas Latviešu Vēstis” publicētas viņa skolnieka atmiņas: “Rokas uz muguras salicis, ar sirmu bārdu kā sidraba slotiņu zoda galā pa nometni pastaigājas cienīga izskata kungs, pa brīžam pavērdamies debesīs, it kā būtu gaidāms lietus vai negaiss. Bet tas viņam tikai tāpat aiz ieraduma, ilgus gadus esot draugos un domājot par zvaigznēm, jo, lūk, šis kungs ir ģimnāzijas direktors Jūlijs Lože un ilgus gadus skolniekiem mēģinājis iestāstīt, kas ir kosmogrāfija un trigonometrija. Bet, ja dažam labam no viņa kādreizējiem audzēkņiem tagad palicis galvā labi ja mazais reizes rēķins, tad tā gan nebūt nav viņa vaina, bet parastā jaunības vieglprātība, kas skaitļos reti kad grib saskatīt kaut ko pozitīvu.

Jūlijs Lože iet mierīgi un nosvērti. Pretī nāk jaunekļi ar plīvojošiem matu cekuliem un viņu sveicina. (..)

“Labdien, Ložes kungs!” es sveicienam paceļu platmali un sirmajam audzinātājam jautāju: “Direktora kungs, kā jums veicas ar trimdas ģimnāzistiem? Vai tiesa tām šur tur dzirdamajām balsīm, ka trimdas skolniekiem vairs neesot agrākās disciplīnas un morālās stājas?”

“Es tā nedomāju. Skolēni ir labi un centīgi, cik vien viņi šādos nenormālos apstākļos tādi var būt. Nerātņi ir bijuši vienmēr un visur, tāpat agrāk kā tagad. Nu jūs jau pats to tīri labi zināsit?” un direktors manī skatās laipni smaidīdams.”

Mūziķim Voldemāram Ķepītim - 115

26. septembrī aprit 115 gadi, kopš dzimis mūziķis Voldemārs Ķepītis. 

Voldemārs Ķepītis cēlies no Jankūkuru Ķepīšiem, kuri ir attāli radinieki komponista Jāņa Ķepīša dzimtai.

Dzimis 1904. gada 26. septembrī (pēc vecā stila 15. septembrī) Trikātas pagasta Jaunkūkuros, tēvs Pēteris Ķepītis (1858-1934) – saimnieks, māte Marija (dzimusi Zebiņa, 1866-1964, mirusi ASV). Ģimenē māsa Berta (prec. Mežīts, 1907-2003, ASV).

Voldemāra tēvs ir dievticīgs un mazajam zēnam iepatīkas ērģeļu skaņas. Tēvs par 40 pūriem rudzu nopērk ērģeles, kuras spēlē mājas dievkalpojumos.

Tēvabrālis Dāvids Ķepītis (1852-1939) ir mūzikas skolotājs Valkā, Cimzes seminārā. Kad viņš ciemojas Jaunkūkuru mājās, ērģeļu spēlē tiek apmācīts arī mazais Voldemārs.

Zēna skolas gadi sākas Trikātas pagasta Kazruņģu pamatskolā. Skolotājam pieteikts, lai zēnu māca arī klavierspēlē, ko viņš arī dara un ir pārsteigts par zēna prasmi, spējām. Tālāko izglītību Voldemārs turpina Valmieras reālskolā.

Sācies 2. pasaules karš, mainās krievu un vācu valoda. Voldemārs no Valmieras pārceļas uz Rīgu, kur dzīvo tēva brāļa dēls, arī muzikāls cilvēks. Voldemāram rodas iespēja sevi muzikāli izglītot, kaut viņš mācās Rīgas reālskolā. Bet… Jaunkūkuru mājās vajadzīgs saimnieks. Un Voldemārs atgriežas Trikātas pagastā, lai saimniekotu.

Pēc 2. pasaules kara – 1949. gada 25. martā Voldemāra Ķepīša ģimeni izsūta uz Sibīriju, Tomskas apgabalu, Zirjanskas rajonā. Bet arī tur, tālu no Latvijas, ļoti skarbā vidē un laikā, atrodas cilvēki, kuriem nav sveša māksla un kuriem prieku dod viņa klavierspēle.

Pēc atbrīvošanass Voldemārs Ķepītis ar ģimeni atgriežas Latvijā, taču nav vairs ne inventāra, ne saimniecības, nav vairs ērģeļu. Jāsāk viss no jauna. Voldemārs sāk darba gaitas Valmieras gaļas kombinātā. Brīvajā laikā nodarbojas ar baznīcu ērģeļu atjaunošanu un spēlēšanu. Atjaunojis ērģeles Dikļu un Palsmanes baznīcā. Strādājot baznīcās pavadīta ne viena vien nakts. Viņam nav svešas arī Alojas un Smiltenes baznīcas ērģeles.

Kad Valmieras baznīcā strādāja Laimonis Liepnieks, Voldemārs Ķepītis it bieži ticis pie ērģelēm. Tad skanējis Bahs, Bēthovens, Šūberts…

95 gadu ilgajā mūžā Voldemārs Ķepītis bija dzīves gudrības pilns.

Miris 2000. gada 8. augustā, apglabāts Trikātas jaunajos kapos.

1935. gadā precējies ar Zelmu Matvejs (1904-?), dēli Jānis Adris (1937-2008), Raitis Vilis (1943).

 

Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Kārlim Tilcenam - 125

19. septembrī aprit 125 gadi, kopš dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, kaprālis Kārlis Tilcens.

Trikātas draudzes arhīvā rodamas ziņas, ka Daibes ir pie Trikātas (Trikaten) muižas piederošās mājas un Tilcenu (vācu rakstībā Tilzen) dzimta tajās dzīvo jau kopš 19. gadsimta vidus.

1893. gada 7. novembrī Trikātas ev.-lut. baznīcā 33 gadu vecumā Kārļa Tilcena tēvs Jānis Tilcens salaulājas ar 18 gadīgo Emmu Granti no Trikātas Jaunbarauskām, dzimušu 1875. gada 9. novembrī. Viņu ģimenē piedzimst četri bērni: Kārlis, Hermanis (1896-?), Minna (1899 -?) un Jānis (1901.-?). Kārlis Tilcens dzimis 1894. gada 19. septembrī (pēc vecā stila 6. septembrī) Trikātas pagasta Daibēs.

Mācījies Trikātas pagasta skolā. Krievu armijā iesaukts 20 gadu vecumā – 1914. gadā, līdz 1918. gadam dienējis 2. Kronštates cietokšņa kājnieku pulkā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 5. jūnijā Strenčos, piedalījies cīņās pret bermontiešiem.

1919. gada 11. novembrī Kurzemē pie Popes vāciešu uzbrukuma laikā, pastāvot ielenkuma draudiem, Kārlis Tilcens stiprā apšaudē kopā ar otru kareivi aizturēja ienaidnieku, līdz komandantūras vienība atkāpās Ventspils virzienā; šajā kaujā tika smagi ievainots.

Atvaļināts 1920. gada 23. februārī, dzīvojis Trikātas pagasta Daibēs, zemkopis. Kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim piešķirta jaunsaimniecība Strenču pilsētā.

1949. gada 25. martā kopā ar sievu izsūtīts uz Krieviju Zirjanskas rajonu. Atgriezies 1955. gada 9. augustā.

Dzīvojis Rencēnos, miris 1957. gada 4. jūlijā, apglabāts Trikātas vecajos kapos.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 1445 (1921). Apbalvots ar LKOK par 1919. gada 11. novembra cīņu pie Popes komandantūras, Ventspils rajonā.

Laulājies 1928. gada 6. maijā Strenču ev.-lut. baznīcā ar Mildu Leontīni Riekstiņu (1901-1987) no Nītaures, ģimenē dēli Imants (1930-1981, inženieris, skolotājs) un Verners (1932-1995).

 

Ārstam Augustam Skostem - 115

18. septembrī aprit 115 gadi kopš dzimis ārsts Augusts Skoste. 

Dzimis 1904. gada 18. septembrī Trikātas pagasta Vecvāles Rēžās, tēvs Pēteris Skoste (1876-?) – lauksaimnieks, māte Minna (1876-1941, dz. Cere), māsa Kristīne (1913-?).

1924. gadā beidzis Valmieras valsts vidusskolu un 1930. gadā – Latvijas Universitāti.

Sākumā strādājis Auces pagastā par rajona ārstu (1931-1935), bijis Ventspils 2. aizsargu pulka rotas ārsts (kopš 1932) un Ventspils 2. aizsargu pulka Jūras diviziona ārsts (no 1934). Pārcēlies uz Kuldīgu, kur strādājis par pilsētas ārstu (1935-1937) un Kuldīgas aizsargu pulka bataljona ārstu.

1937. gadā pārcēlies uz Jaunlatgales (Abrenes) apriņķi, bijis apriņķa ārsts (1937-1938), Jaunlatgales 19. aizsargu pulka Vecākais ārsts (1937-1938), Balvu Sarkanā Krusts veselības punkta ārsts (1937-1938). 1937.-1938. gadam bijis arī Jaunlatgales apriņķa skolas valdes loceklis.

Īsi pirms 2. pasaules kara pārcelts uz Ventspili, kur bijis Ventspils apriņķa ārsts, slimo kases kontrolārsts (1938-1944), Ventspils 2. aizsargu pulka vecākais ārsts. Bijis Ventspils apriņķa mednieku kopas vadītājs (1943). No 1932. gada līdz 1940. gadam darbojies Aizsargu organizācijā, bijis arī mazpulku ārsts.

1941. gada 21.oktobrī laikraksts “Ventas Balss” publicē rakstu “Latvieši, kas bija nolemti izsūtīšanai”. Sarakstā ir arī Dr. Augusta Skostes vārds.

2. pasaules kara beigās 1944. gadā, tuvojoties Padomju Armijai, ģimene laivā pāri jūrai emigrē uz Zviedriju, kur apmetas Stokholmas pievārtē. Augusts Skoste ir viens no pirmajiem latviešu ārstiem, kurš izturējis attiecīgos pārbaudījumus, ieņēmis atbildīgus amatus medicīniskajā darbā.

Īsajā darbības laikā Augusts Skoste bija iemantojis zviedru augstākās medicīniskās vadības pilnīgu uzticību un labvēlību.

Augusts Skoste ziedojis personīgos līdzekļus bērnu palīdzībai Vācijā.

Miris 43 gadu vecumā 1948. gada 27. aprīlī traģiskā nāvē Stokholmas priekšpilsētā Šelbijā.

1931. gada septembrī Rīgā Mārtiņa baznīcā salaulājies ar Emīliju Bētiņu (1903-1980) no Talsu apriņķa Cēres pagasta, ģimenē meita, dēls Modris (1936). 

Attēlā Augusta Skostes kāzu foto, laulības Rīgā Mārtiņa baznīcā

Ārstam Alfrēdam Lazdiņam - 140

11. septembrī aprit 140 gadi kopš dzimis ārsts Alfrēds Lazdiņš. 

Dzimis 1879. gada 11. septembrī (pēc vecā stila 30. augustā) Trikātas pagasta Dzirnavās trīs bērnu ģimenē, tēvs Reinholds – dzirnavnieks (melderis), māte Marija Klotilde (dz. Rihtere). Brālis Edmunds Hugo Lazdiņš (dzimis Trikātā 1877-?) – tiesu palātas un krimināldepartamenta priekšsēdētājs, otrs brālis Pauls Julius Lazdiņš (dzimis Ropažos; 1874-?) – LU tautsaimniecības tiesību zinātņu fakultātes mācību spēks.

Mācījies Trikātas draudzes skolā pie skolotāja Jēkaba Mūrnieka (līdz 1896. gadam). Beidzis Tērbatas klasisko ģimnāziju (1902) un Tērbatas Universitātes medicīnas fakultāti (1908. gada 28. oktobrī). Studiju gados pievienojies korporācijai „Letonia”, bijis tās filistrs.

Pirmās ārsta gaitas uzsāk Ļaudonā kā rajona lauku ārsts (1909-1910). Vēlāk darbojies Smiltenē – bijis draudzes vēlāk pagasta rajona ārsts (1910-1944).

Pirmā pasaules kara laikā Alfrēdu Lazdiņu iesauca kara dienestā – lielkņaza Aleksandra Mihailoviča sanitārvilcienā par jaunāko ārstu. Sākoties revolūcijai, šo dienestu atstājis, iestājoties 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkā, kur darbojies kā pulka ārsts. Latviešu strēlniekiem atkāpjoties uz Krieviju, Alfrēds Lazdiņš paliek Smiltenē un uzsāk ārsta praksi.

Smiltenē viņš, kā nacionāli noskaņots latvietis apcietināts un turēts vairākas dienas cietumā.

Nodibinoties Latvijas valdībai, Dr. Alfrēds Lazdiņš paliek par Smiltenes pilsētas un pagasta rajona ārstu, bijis Smiltenes pilsētas sanitārās komisijas priekšsēdētājs un Smiltenes skolu ārsts.

Bijis Smiltenes pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības mūža biedrs un vairāku citu biedrību loceklis.

2. pasaules kara beigās emigrējis uz Vāciju. Miris nepilnu 76 gadu vecumā 1955. gada 16. maijā Berchtesgadenā, Vācijā, apbedīts Kalna kapos. 

Apbalvots ar Staņislava u.c. Krievijas goda zīmēm.

1955. gada 19. novembrī laikrakstā “Laiks” publicētas Pētera Ērmaņa atmiņas par ārstu Alfrēdu Lazdiņu: “Insulas veco ļaužu mītnē vasaras sākumā mira Alfreds Lazdiņš, ilggadīgais Smiltenes draudzes ārsts, arī vecpuisis, turklāt tipisks vecpuisis. Dažā ziņā viņš bija savādnieks, par viņu ļaudis stāstīja visādus anekdotus. Varēja būt ass, uzbrēkt, pat rupjš bija reizēm, bet labi pazina cilvēkus un viņu slimības. Reiz kāda paākstīga lauksaimniece bija atvedusi savu palutināto zeņķi, kam īsti nevarēja nekādu kaiti atrast. Māte pretojusies: nē, zēnam sāpot gan šur, gan tur. “Viņam dibens sāp, dibens sāp,” Lazdiņš uzkliedzis un izvadījis abus laukā. Visstraujāks Lazdiņš bija pirmajos Smiltenes gados, vēlāk kļuva lēnāks, kļuva iecienīts. Mēdza, ātri runājot, atkārtot vārdus un teicienus. Atminos, 1919. gadā, kad boļševiki iesauca jaunos puišus, Lazdiņš pārbaudīja iesauktajiem veselību. Kāds pazemīgs jauneklis viņu uzrunāja par dakterlielkungu. “Nu, nu, apdomājiet, ko jūs runājat!” Lazdiņš brīdināja; tāda uzruna taču bija aizliegta. Vēlākos gados viņš izmeklējis kādu manu draugu dzimtajā pagastā un mierinājis: “Nav nekas, nav nekas, sirds vien ir, sirds vien ir.” Izmeklējis tālāk, mierinājis atkal: “Nav nekas, nav nekas, plaušas ar’ ir, plaušas ar’ ir”.  Reiz kāds vīrs žāvādamies izmežģījis žokli, nespējis vairs muti aizvērt, un braucis pie ārsta tāpat plati atvērtu muti. Lazdiņš ievilcis žokļus un jautājis: “No kurienes tad jūs esat?”  “No Palsmanes.” – “Tā jau domāju, tā jau domāju. Smiltenieši jau nav tik dumji, ka nemāk žāvāties.”  Man atmiņā tēlojas Lazdiņš, kādu viņu šad tad redzēju Smiltenes ielās: cienīgs vīrs, slaiku, staltu augumu, ūsām, kas atgādināja Jāņa Poruka ūsas, nopietnu, pat bargu sejas izteiksmi. Tā viņš gāja, apkārt neskatīdamies, nevienu neievērodams. Tiešām īsts daktera lielskungs, pat barons.”

 

Pulkvežleitnantam Pēterim Dzērvem - 125

9. septembrī aprit 125 gadi kopš dzimis pulkvedis leitnants Pēteris Dzērve. 

Dzimis 1894. gada 9. septembrī (pēc vecā stila 28. augustā) Trikātas pagasta Zvejniekos, zemkopja ģimenē, tēvs Mārcis Dzērve (1862-1924), māte Kristīne (1868-?, dz. Raibace), ģimenē bez Pētera vēl 2 bērni – Karline (1890-?) un Emma (1897-?).

1912. gadā Pēteris Dzērve beidzis reālskolu, pēc tam studējis zemkopību Omskas Politehniskajā institūtā (1913-14).

Mobilizēts armijā 1915. gada septembrī Ufas guberņā un ieskaitīts 168. rezerves bataljonā, vēlāk – 164. kājnieku pulkā. 1916. gada septembrī beidzis 2. Kazaņas praporščiku skolu (praporščiks); dienējis 113. rezerves pulkā, no 1917. gada janvāra – 292. kājnieku pulkā, no februāra – 684. kājnieku pulkā. Podporučiks (1917. gada maijs), poručiks (1917. gada jūlijs), štābkapteinis (1917. gada septembris). Kaujās ievainots un kontuzēts. No 1917. gada septembra bataljona komandieris. 1918. gada martā atvaļināts.

Dzīvojis tēva mājās Ufas guberņā latviešu kolonijā – baltiešu ciemā. 1918. gada maijā iestājies zemnieku pašaizsardzības družīnā. Igļinas pagasta družīnas štāba priekšnieks (pēc družīnas komandiera bojāejas kaujā pret lieliniekiem – družīnas komandieris). No 1918. gada augusta virsnieks Satversmes sapulces locekļu komitejas Tautas armijas 161. Ufas strēlnieku pulka virsnieku rotā (no septembra rota apsargājusi Ufas direktoriju Ufā un Omskā). No 1918. gada oktobra Armijas virspavēlnieka mītnes apsardzības bataljona vada komandieris. 1919. gada februārī komandēts uz fronti; rotas komandieris 33. kājnieku pulkā, Apihtina nodaļas štāba priekšnieks. Kaujā ievainots. 1919. gada septembrī kājām pārgājis Karakuma tuksnesi un iestājies Dagestānas kara apgabala priekšnieka sevišķu uzdevumu nodaļā; rotas komandieris. 1919. gada decembrī ieskaitīts Sibīrijas virsnieku bataljonā, vēlāk – ģenerāļa Markova pulkā.

1920. gadā piedalījies kaujās Kahovkas placdarmā un Perekopa zemesšaurumā, tur ievainots.

Kapteinis (1920. gada maijs). No 1920. gada 15. maija Latvijas militārās misijas sekretārs Sevastopolē, jūlijā atgriezies Latvijā.

No 1920. gada 14. jūlija Latvijas armijā (kapteinis); dienējis Auto-motociklu parkā. No 1920. gada novembra Tehniskās pārvaldes Administratīvās daļas kancelejas priekšnieks. 1922. gadā pārcelts uz Auto-tanku divizionu (vēlāko pulku) Daugavpilī. 1922. gadā beidzis virsnieku kursus, 1932. gadā – bataljonu komandieru kursus. Pulkvedis-leitnants (1926). No 1926. gada pulka komandiera palīgs, vēlāk pulka saimniecības priekšnieks, bataljona komandieris. 1932-35 (ar pārtraukumu) Tehniskās divīzijas Apgādības daļas priekšnieka vietas izpildītājs.

1940. gada oktobrī 46 gadu vecumā atvaļināts. Strādājis arodskolā par automehāniķu apmācītāju. 1941. gadā padomju varas iestāžu apcietināts. 30. jūnijā kopā ar kapteini Vili  Hāzneru izbēdzis no Rīgas Centrālcietuma. Vācu okupācijas laikā 1944. gada martā mobilizēts latviešu leģionā; kara tiesas loceklis. 2. pasaules kara beigās kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, no 1950. gada trimdā ASV.

Miris 69 gadu vecumā 1964. gada 23. janvārī Klīvlendā, Ohaio pavalstī (ASV), apglabāts Bruklinas (Brooklyn Heights) kapsētā.

Piešķirtie apbalvojumi: Latvijas Triju zvaigžņu ordenis IV šķira; Latvijas Viestura ordenis IV šķira; Krievijas Sv. Vladimira ordenis IV (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Staņislava ordenis III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Annas ordenis II (šķēpi pie ordeņa) šķira, III (šķēpi pie ordeņa) šķira un IV šķira.

Precējies 1922. gadā ar Hertu Mariju Johannu Filholdi (1897-1973), meitas Mirdza Elga (1924-2009, psihiatre), Vita Ināra (1930-?).

  

Dāvidam Bērtulsonam - 125

31. augustā (pēc vecā stila 18. augustā) aprit 125 gadi kopš dzimis inženieris-mežkopis, Zemkopības ministrijas Valmieras mežzinis Dāvids Bērtulsons.

Dzimis 1894. gadā Trikātas pagasta Subrickās, trīs bērnu ģimenē – vecāks brālis Pēteris un jaunāka māsa Marta. Tēvs Dāvids (1847-1908) – lauksaimnieks, māte Marija (1868-1931, dz. Skrastīt no Dutkas Vecbumburiem).

Bērtulsoni ir sena dzimta Trikātā, tiem piederēja Subricku mājas jaukā vietā ezera malā. Domājams pat, ka Bērtulsonu dzimtas saknes sniedzas līdz Zviedrijai, jo klaušu laikos Bērtulsonu ģimenes uzvārds jau bijis nodibināts, arī Subricku mājas bijušas viņu īpašumā. Subrickas bijušas neatkarīgas no vietējā barona Hanzena, bet pārējās latviešu mājas ap ezeru piederējušas baronam. Tāda neatkarība nozīmēja daudz Subricku īpašnieku rakstura veidošanā.

1916. gadā Dāvids Bērtulsons beidzis Cēsu reālskolu. Tālāk dodas studēt uz Tērbatu, bet jau pirmajā gadā studijas izjauc karš. Viņš kājām iziet cauri Latvijai, lai, izvairoties no sarkanarmijas dienesta, varētu brīvprātīgi iestāties Baloža brigādē. No turienes viņš tiek komandēts uz Kara skolu un 1920. gada 20. maijā ir pirmā izlaiduma virsnieks. Pēc tam cīnījies Latgales frontē un vēlāk bijis leitnants 3. Jelgavas kājnieku pulkā. No turienes atvaļināts, lai varētu pabeigt studijas mežkopības fakultātē Latvijas universitātē, kuru beidz 1927. gadā. Studiju laikā Dāvids Bērtulsons pievienojies korporācijas Lettonia saimei.

Pēc studijām darbojies par mežzini Siguldā, pēc tam bijis Valmieras iecirkņa virsmežzinis. Pirms otrā pasaules kara strādājis A/S „Latvijas koks” Valmieras filiālē.

1938. gada 16. novembrī 8. Valmieras aizsargu pulka I bataljona komandieris Dāvids Bērtulsons apbalvots ar Viestura ordeni.

Kara beigās 1944. gadā Bērtulsoni izceļoja uz Vāciju (Ķīli). 1950. gadā pēc ieceļošanas ASV Dāvids Bērtulsons strādāja Arizonā par pilsētu dārznieku un pēc pensionēšanās pārcēlās dzīvot uz Losandželosu, kur vairāk nekā 10 gadu bija Dienvidkalifornijas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes padomes loceklis. Viņa sirds visu laiku bija klāt Dienvidkalifornijas draudzes darbam, bet brīvajos brīžos jaunie no viņa mācījās makšķerēt, vēžot, medīt un kopt draudzību. Dāvids Bērtulsons nemeklēdams amatus, skaļumu, godu, bija iemantojis Dienvidkalifornijas latviešu mīlestību.

Dāvids Bērtulsons bija liels dabas mīļotājs, apbalvots ar daudzām Latvijas goda zīmēm, bet par dzīves lielāko balvu viņš uzskatīja draudzību, kas viņa namā zaļoja pāri trim paaudzēm. “Ja pasaulē visi cilvēki būtu tādi ka Bērtulsons, tad nebūtu jārunā par paaudžu plaisu”, teicis kāds viņa draugs, jauns latviešu lidotājs. 80 gadu jubileja Dāvidu pārsteidz kā sapni: tie ir tikai gadi, kas aizgājuši, bet ne vēl sirds, kas jauna palikusi.

Dāvids Bērtulsons miris 81 gada vecumā ar sirdslēkmi 1976. gada 17. maijā Encīno Dienvidkalifornijā (ASV), apglabāts 22. maijā Holivudas kapsētā.

1936. gadā precējies ar Emmu Līci (1913-2000), ģimenē trīs meitas – Maija (1938, kura 1956. gadā piedalījās Miss Universe skaistumkonkursā no Arizonas štata), Ligita (1941), Elza (1944).

Pedagogam Jānim Ārem - 135

13. augustā aprit 135 gadi kopš dzimis pedagogs, Abulskolas pārzinis Jānis Āre*.

Dzimis 1884. gadā Druvienas pagasta Silmačos rokpeļņa Andreja (Andreews, 1885-?) un viņa sievas Annas (dz. Kazaka) ģimenē. Jānis Āre mācījies Druvienas pagasta skolā, Liezeres draudzes skolā, kuru beidzis 1901. gadā. Pēc tam iestājies Valmieras Skolotāju seminārā kuru beidzis 1904. gadā.
Pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas Jānis Āre nepilnus trīs gadus strādājis par skolotāju Cēsu apriņķa Savienas pagasta skolā (1904-1907). 1907. gada 10. janvārī pārnācis uz Trikātas pagasta Abula skolu, kur strādājis par skolas pārzini. Šajā amatā darbojies līdz aiziešanai pensijā (un skolas likvidācijai) – 1938. gada 1. oktobrim. Audzinātāja darbam veltījis 34 sava mūža gadus.

Blakus audzinātāja darbam Jānis Āre daudz laika ziedoja Trikātas pagasta sabiedriskajā dzīvē, vadīdams kori un aktīvi līdzdarbodamies vairākās pagasta organizācijās.

Kopā ar 1917. gadā dibināto Latvju Jaunatnes savienības Trikātas organizācijas kori, diriģents Jānis Āre piedalījies VII latvju vispārējos dziesmu svētkos Rīgā 1931. gadā no 20. līdz 22. jūnijam.

Mūža nogali pavada savā saimniecībā – Trikātas pagasta Vaiģupos.

Miris Trikātas pagastā, apglabāts Trikātas vecajos kapos.

Precējies 1915. gada 25. decembrī ar skolotāju Elzu Aleksandru Biķi (1894-1947), bērni dzimuši Abulskolā: Peters (1920-?), Visvaldis (1922-?) un Laima Margareta (1923-?).

* Tirzas-Velēnas draudzes arhīvā minēts uzvārds Āriņš.

Folkloras vākums Trikātas pusē

Trikātas pagasta Antuļos dzimusī Alma Ķiploka 20. gadsimta 20-to gadu otrajā pusē vākusi teikas, anekdotes, nostāstus, mīklas, sakāmvārdus, parunas, tautasdziesmas, ziņģes, bērnu folkloru, rotaļas, dejas, melodijas, izteicienus, ticējumus, albuma pantus, buramvārdus un tautas ārstniecības pierakstus – kopā 1450 folkloras vienības. Alma Ķiploka 1927. gadā materiālus iesūtījusi 1923. gadā dibinātajai Latviešu folkloras krātuvei. Tolaik viņa dzīvojusi Brenguļu pagasta “Ruņģu” mājās. Almas Ķiplokas iesūtītais manuskripts izceļas ar īpaši rūpīgu teicēju uzskaitījumu. Daļu pierakstījis arī Frīdis Ķiploks.
Visa pierakstītā folklora dzirdēta Trikātā, Brenguļos, Rūjienā, Malienā, Matīšos, Mazsalacā, Jaunsvirlaukā, Tirzā, Skujenē. Teicēji – Emma Ķiploka, Griniņš, Fricis Zvirbulis, Karlīne Ķiploka, Kārlis Ķiploks, K. Brants, Bērziņš, Kārlis Pāvuliņš, Marija Mansone, Jānis Tiesnieks, J. Daugulis, M. More.
Publikācijai sagatavoti daži folkloras materiāli no Almas Ķiplokas krājuma.
Teika: “Zviedru laikos, Trikātas baznīcu ceļot nekā negājis ar darbiem uz priekšu. To, ko pa dienu uzcēluši, to velns pa nakti nojaucis. Velnam bijušas tādas dzelzs ragavas, uz kurām tad vedis akmeņus pa gaisu prom. Bet vienu nakti velns uzvēlis atkal vienu milzum lielu akmeni uz savām ragavām un sācis skriet pa gaisu prom. Ticis jau tā pret Kūlača mājas tīrumiem – te uzreiz gailis skaļi iedziedājies. Velnam bijis jāpalaiž sava nešļava vaļā. Dzelzs kamanas ar visu lielo akmeni nokritušas zemē un tur iestigušas. Lielais akmens vēl šo baltu dienu redzams Kūlaču māju tīrumā. Otrā dienā no visām pusēm sanākuši mācītāji kopā un sākuši baznīcas mūrus apsvētīt. Un lai ļaunais nekā vairs darīt nevarētu, tad ņēmuši un iemūrējuši divus jaunus cilvēkus baznīcas mūrī – Annu un Jāni. Velns pēc tam baznīcai vairs netuvojies. Baznīcu vēl ilgi pēc tam saukuši par Annas baznīcu.”
Buramvārdi: “Muguru spaidot jāskaita: “Visas vainas, klipažas prom, prom! Vārnās, žagatās, sētas posmos, Bumbura bērzos, Kūlača lielā akmenī, Ruņča mātes taškīnā.”
Mīkla: “Nabagi lūdz – baznīca gāžas.” (Cūka ar sivēniem)
Tautasdziesmas, kurās bieži vien pieminēti Trikātas un Brenguļu pagasta saimnieki:
   Piektdien, sestdien vāģus taisa,
   Ko svētdien uz Daudzi braukt.
   Kad no Daudža mājās brauc,
   Tad ar kalpiem ķīvējās.
   Vistas, pīles kāpostos,
   Kalpa bērni rāceņos.

   Grundīsīc labs vīrīc
   Uz akmiņa rukus sē.
   Tas Mūrnieka garvēderis
   Pa vienam nolasīja.
Teicēja Emma Ķiploks (dzimusi 1866. gadā), 60 gadus veca, dzirdējusi Trikātas pagastā. Pierakstīts 1927. gada 24. janvārī
Trikātas meldera Bērziņa novērojumi:
Ja ūdens pieplūdums dzirnavu ezerā spēji mazinās, tad sagaidāms lietus, turpretim, ja ezers krītas pamazām, tad gaidāms ilgāks sausums. Ja upe vai ezers pieaug gļotām, tad drīz sagaidāms lielāks ūdeņa pieplūdums – lietains laiks.
Burtnīcās var atrast arī skaidrojumus:
“Fragments no kāda gara dziedājuma, sacerēts sakarā ar Trikātas baznīcas dumpi 1876. gadā. Dumpa iemesli: iemīļotā ērģelnieka vietā baznīcas konvents ieved par ērģelnieku jaunatnākušo draudzes skolotāju Apini. Draudze ievešanas svētdienā demonstratīvi atstājusi baznīcu. Sviesti akmeņi mācītāja logos. Notikusi plaša tiesas izmeklēšana, daudzi sodīti ar cietumu no dažām dienām līdz gadam. Nopratināti daudzi liecinieki, no kuriem demonstrantiem par ļaunu liecinājušie izpelnījušies ļaužu īgnumu. Gara rīme sakarā ar šo dumpi bijusi nodrukāta [Ausekļa 1877. gadā izdotajā satīriskajā krājumā] “Dunduru padēli” zem nosaukuma “Trikaža sapnis”, kuru vairāki veci ļaudis vēl atceras no galvas.”
Ar pilnu Almas Ķiplokas vākumu var iepazīties Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā www.latvijasgaramantas.lv

Informāciju sagatavoja Inga Boškina

Iecere par Brīvības pieminekli Trikātā

 

1937. gada 16. septembra “Jaunākās Ziņas” numurā rakstīts, ka “Trikātas sabiedrība saviem kritušiem brīvības cīnītājiem cels pieminekli Abulas upes stāvajā kraujā, iepretim senajam Trikātas pilskalnam. Trikātas baznīcā uzstādīs piemiņas plāksni ar visu kritušo varoņu vārdiem. Pieminekli cels un piemiņas plāksni darinās pēc tēlnieka profesora Kārļa Zāles meta. Trikātas novads nesis lielus upurus Latvijas atbrīvošanas cīņās, jo kritušo skaits sasniedz 130. Profesors Kārlis Zāle jau pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu.

Armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Roberts Dambītis vakar [15.09.1937.] izbrauca uz Trikātu kopā ar kara būvniecības daļas priekšnieku, arhitektu, pulkvedi Artūru Galindomu, Rīgas pilsētas dārzu direktoru Andreju Zeidaku un Brāļu kapu komitejas darbvedi Tauriņu. Piedaloties pieminekļa celšanas komitejas vietējiem pārstāvjiem, ģenerālis Roberts Dambītis ar pavadoņiem iepazinās ar pieminekļa vietu un apkārtni, kur nāksies izdarīt plašus zemes darbus. Pieminekļa celšanai jau savākti 6000 lati. Paredzams, ka jau nākošā gadā piemineklim guldīs pamatakmeni. Komiteja nodomājusi pieminekli celt no Iecavas sarkanā dolomīta. Trikāta, kā zināms, ir dzimtene vairākiem mūsu pazīstamākiem karavīriem: kara ministram ģenerālim Jānim Balodim, armijas štāba priekšnieka palīgam ģenerālim Robertam Dambītim, ģenerālim Kārlim Gopperam, Rīgas pilsētas nekustamo īpašumu valdes priekšniekam pulkvedim Eduardam Laimiņam, pulkvežiem Pēterim Sileniekam un Jēkabam Gustavam un daudziem citiem.”

Jau 1920. gada 1. martā pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājuma valdība radīja speciālu Brāļu kapu komiteju Rīgā, kura vēlāk savas nodaļas nodibināja arī provincē. Tās uzdevums bija ne tikai gādāt par Rīgas Brāļu kapu labiekārtošanu, bet aizsargāt arī visas Pirmā pasaules karā un Latvijas atbrīvošanās cīņās kritušo un mirušo karavīru apbedījuma un ievērojamo kauju vietas.

Brivibas piemineklis

 Trikātas apkārtnē 1919. gadā nekādas atbrīvošanas cīņu kaujas nebija notikušas, te nebija arī karavīru brāļu kapu, kuros vajadzētu celt pieminekli. Arī doma, ka Brīvības cīņu virspavēlnieka ģenerāļa Jāņa Baloža dzimtenē vajadzētu celt atbrīvošanas cīņu pieminekli, ilgi kavējās. Tepat kaimiņi – Vijciema aizsargi 1934. gada 19. augustā dāvāja savai baznīcai balta marmora piemiņas plāksni, kurā ar zelta burtiem bija ierakstīti to 25 Vijciema pagasta dēlu vārdi, kas bija zaudējuši savas dzīvības Pirmajā pasaules karā un atbrīvošanas cīņās. Trikātas baznīcā vēl ilgi tādas nebija. Mums nav zināms tieši kurš bija tas, kas ierosināja celt brīvības cīņu pieminekli Trikātā trīsdesmito gadu vidū. Varam tikai domāt, ka trikātiešu rosinātājs celt pieminekli un uzstādīt arī baznīcā piemiņas plāksni karā zudušajiem Trikātas pagasta dēliem, varēja būt jaunais Trikātas draudzes mācītājs Viktors Ozoliņš, kurš draudzē sāka kalpot 1935. gadā un šai laikā organizēja arī vecās baznīcas atjaunošanas darbus.

Laikraksti “Jaunākās Ziņas” un “Brīvā Zeme” 1936. gada rudenī vēsta, ka Trikātas draudzes vadība, pagasta valde, aizsargi un sabiedriskās organizācijas vasarā nodibinājušas brīvības pieminekļa celšanas komiteju deviņu cilvēku sastāvā un par tās priek

šsēdētāju ievēlējuši Trikātas pagasta vecāko – aizsargu nodaļas priekšnieku Jāni Linteru. Šo cēlo mērķi atbalsta arī kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis. Trikātā paredzēts celt pieminekli par piemiņu kritušiem Trikātas draudzes brīvības cīnītājiem un baznīcā uzstādīt piemiņas plāksni šiem varoņiem. Pieminekli darināšot tēlnieks Kārlis Zāle, kurš ir ģenerāļa labs draugs. Tiek arī norādīts, ka visi Trikātas draudzes locekļi tiekot mīļi lūgti pieteikt kritušos varoņus Trikātas draudzes mācītājam Viktoram Ozoliņam. Pie Trikātas draudzes toreiz 1936. gadā piederēja Trikātas, Brenguļu, Jaunvāles un Plāņu pagasta iedzīvotāji. Trikātieši, tuvumā un tālumā, kas vēlas ziedot savu kritušo draudzes dēlu piemiņai, savus ziedojumus varot iemaksāt Trikātas pagasta vecākajam Jānim Linteram. Latvijas Jaunatnes savienības Trikātas organizācija ar izrīkojumiem un rīkotajiem bazāriem šim mērķim esot savākusi 6000 latu, kurus nodos komitejas rīcībā. Mēnesi vēlāk – oktobrī laikraksts “Jaunākas Ziņas” vēsta jau par padarīto darbu. Pieminekļa celšanas komiteja izraudzījusi piemineklim vietu Abula upes labajā krastā – starp pagastnamu un seno pilskalnu, netālu no Trikātas–Cēsu un Trikātas–Valmieras lielceļu krustojuma. Tur jau atrodoties arī 15. maija birzīte, kas stādīta iepriekšējā gadā mežu dienās. Ir pabeigta pieminekļa laukuma uzmērīšana un tā robežu nospraušana dabā. Vietu apskatījuši un savu piekrišanu devuši arī tēlnieks Kārlis Zāle un ģenerālis Roberts Dambītis. Pieminekļa celšanas izdevumi aprēķināti uz 8000 latiem, neskaitot laukuma izbūvi un apkārtnes uzpošanu un labiekārtošanu. Pieminekļa celšanu atbalstot visi iedzīvotāji un īsā laikā paredzēts savākt nepieciešamo līdzekļu iztrūkstošo daļu. Pēdējā laikā saņemti arī vairāki ziedojumi pat no Rīgas. Pirms pieminekļa uzcelšanas paredzēts uzstādīt baznīcā piemiņas plāksni karā kritušajiem Trikātas draudzes locekļiem.

1937. gada rudenī Kārlis Zāle jau bija pabeidzis izstrādāt pieminekļa metu. Tā aprakstu 1938. gadā devis mākslas zinātnieks Jānis Siliņš grāmatā “Kārlis Zāle”: “Piemineklī attēlots senais Tālivaldis kāpis augstā klinšu radzē, pacēlis valsts karogu – neatkarības zīmi. Blakus viņam divi jauni atbrīvošanas kara dalībnieki. Apakšā [klinšu radzes] pakājes abās pusēs, mazākos samēros veidots zemnieks un strādnieks. Šie darba cilvēku tēli kalpo simbolam, ka karavīri sargā mūsu tēvu zemi un tautu.

Tā gada rudenī visiem likās, ka darbs pie pieminekļa radīšanas uzsākts labi un viss rit veiksmīgi uz priekšu. Pēc gada vai diviem varēs jau atklāt Trikātas brīvības pieminekli. Bet tad pienāca 1938. gads ar negaidītu nelaimi. Pieminekļa autoram tēlniekam Kārlim Zālem saasinājās jaunībā un kara gados pārciesto slimību sekas. No jauna sevi pieteica plaušu tuberkuloze, kas ilgus gadus iekaļķojusies bija snaudusi viņa plaušu audos. Veselības uzlabošanai viņš devās uz sanatoriju Šveicē, kur aizvadīja visu 1938. gada vasaru, un ārstēšanos Šveicē turpināja arī 1939. gada sākumā. Iecerētie darbi pie Trikātas brīvības pieminekļa modeļa veidošanas apstājās un vairs netika turpināti. Netika arī veikti piemineklim paredzētās vietas labiekārtošanas zemes darbi. Tā Brīvības piemineklis Trikātā palika iecerēts, bet neizsapņots sapnis.

Kad 1940. gada jūnijā Latviju okupēja PSRS visi piemineklim savāktie līdzekļi tika nacionalizēti.

Foto: Grāmatā Siliņš, Jānis. Kārlis Zāle. Rīga: 1938. 


Skolotājs Reinholds Mednis

22. aprīlī aprit 155 gadi, kopš dzimis skolotājs Reinholds Mednis.

Dzimis 1864. gadā Jaungulbenes pagasta Elderos (tolaik – Valkas apriņķī), tēvs Ādams Mednis, māte Anna.

1885. gadā beidzis Cēsu-Valkas skolotāju semināru, pēc tam skolotāja tiesības ieguvis kā eksterns Rīgas Katrīnas pilsētas skolas kursos.

Pirmā darba vieta Reinholdam Mednim bija Aizkrauklē, kur viņš strādājis par palīgskolotāju no 1886. gada 13. oktobra līdz 1891. gada 15. augustam.

1898./99. mācību gada sākumā sācis strādāt par skolotāju Trikātas pagasta Abulskolā (Abula I pakāpes pamatskolā). Viņa darba gadi Trikātā iekrīt laikā, kad visā Latvijā virmo 1905. gada revolucionārie notikumi Tie skar arī Trikātu un šajos notikumos aktīvi iesaistās arī vietējās inteliģences pārstāvji – skolotāji.

1905. gada vasarā kapu svētkos Abulskolas skolotāji Reinholda Medņa vadīti vietējiem iedzīvotājiem izdalīja uzsaukumus, kas bija vērsti pret cara patvaldību un “pelēkajiem baroniem”.

Tāpat kā citos Latvijas novados arī Trikātas apvidū izraisījās īpatnēja revolucionārā cīņas forma, kas revolucionārās kustības vēsturē iegājusi ar nosaukumu “baznīcas demonstrācijas”. 1905. gada novembrī Trikātas baznīcā tika organizēts plašs mītiņš. Lai gan muižkungi un mācītājs iepriekš zemniekus un aktīvistus baidīja ar kazakiem un “melno sotņu”, baznīca mītiņa dienā bija pārpildīta ar darbaļaudīm. Mītiņā runāja dzejnieks Apsesdēls un Abulskolas skolotājs Reinholds Mednis, tā laikā izdalīja revolucionāru literatūru un dziesmas, kā arī ieročus. Vēlāk vairāki zemnieki par piedalīšanos mītiņā tika smagi nopērti.

1905. gada vasarā laukstrādnieki pieprasīja muižkungiem algas paaugstināšanu ražas novākšanas laikā, un to arī panāca. Šī paša gada vasarā un rudenī no Raunas atbraukušie revolucionāri vairākkārt izdemolēja Vecvāles valsts degvīna tirgotavu.

Saasinoties revolucionārajiem notikumiem, Trikātas muižkungi pameta savas muižas un kopā ar mācītāju Kārli Šillingu aizbēga no Trikātas. Viņi atgriezās tikai tad, kad Trikātā ieradās kazaki, kuri tika novietoti maiznīcas telpās un bijušajā Lipšukalna muižā.

MednisLai gan soda ekspedīcijai vēl nebija ziņu par kustības dalībniekiem, tā Trikātas pagastā ieradās 1905. gada 18. decembrī. Nedaudz vēlāk – 1906. gada janvāra pirmajās dienās soda ekspedīcija meklēja nošaušanai skolotājus Auniņu un Reinholdu Medni. Iemesls – par revolucionāru runu Trikātas baznīcā un cara bildes vazāšanu pa ceļu. Abi bija jau paspējuši aizbēgt. Vēlāk gan skolotājus apcietināja un Reinholds Mednis ticis ievietots Pleskavas cietumā, kur pavadījis 8 mēnešus. Mednim atņemtas arī skolotāja tiesības. Vēlāk tiesa viņu attaisnoja.

1906./07. mācību gada sākumā Reinholds Mednis atgriezies Abulskolā, kur strādāja līdz 5. decembrim.

Vēlāk Reinholds Mednis strādājis dažādus darbus Rīgā. Pēc cara gāšanas bijis skolotājs Jaungulbenes Kalna skolā. Vēlāk aizgājis pensijā, miris 75 gadu vecumā 1939. gada 27. augustā, apglabāts Tirzas Kancēnu kapos.

Bijusī skolniece Anna Damberga savās atmiņās rakstīja: “Skolotājs Reinholds Mednis mācīja latviešu valodu, ticības mācību, katķismu, krievu valodu, vācu valodu, bībeles mācību, rēķināšanu, rakstīšanu, dziedāšanu, ortogrāfiju, kaligrāfiju. Viņš bija ļoti stingrs, bet labs cilvēks. Vakaros skolēniem, kas nebija iemācījušies, lika mācīties, kamēr citi gulēja. Bieži vien bērni kopā ar skolotāju gāja pastaigās uz Strenču mežu.”

“Mans pirmais skolotājs Abulskolā bija Reinholds Mednis (piebaldzēns) – stingrs, prasīgs skolotājs. Par palaidnībām bija jāstāv klasē uz ielīnas (celiņa), tas ir, klasē starp soliem, kad citi starpbrīdī pastaigājās. Par neuzmanību stundās, klasē stāstot uzdevumu, skolotājs neuzkrītoši pienāca klāt un tā ieknieba auss ļipiņā, ka bija jāpalecas. Par sasmērētu burtnīcu vai citu ar rokām nepiedienīgu nodarījumu skolotājs saņēma pirkstus un ar lineālu pa pirkstu galiem uzlaida tā, ka otrreiz tādas blēņas tika aizmirstas. Par šo stingrību es savam pirmajam skolotājam līdz šai dienai esmu pateicīgs,” stāstīja bijušais skolnieks Pēteris Čakārnis.

Reinholds Mednis precējies ar dzejnieka Kārļa Skalbes māsu Līzi Skalbi (1871-1943). Viņiem bija divi bērni – Reinholds (1900-1966) un Herta (1901-1976).

Pie Reinholda Medņa Abulskolā viesojies un uzturējies viņa sievas brālis dzejnieks Kārlis Skalbe. Par vienu ciemošanās reizi rakstīts izdevumā “Austrālijas Latvietis”: “1906. gadā uz rudens pusi Kārlis Skalbe ar Zvārguļu Edvartu aizbrauc pie Kārļa māsas Lizetes Trikātas Abula skolā. Tur nodevības dēļ, naktī pa logu iebrūk miliči un Skalbi apcietina. Kad Lizete [K. Skalbes sieva] protestē, apcietina arī to. Pa ceļam miliči sarunājas, ka abus vajadzētu nošaut, tomēr pagaidām tos iemet cietumā. Kārli Skalbi un Lizeti izglābj Kārļa māsa, iedodot policistam zelta piecnieku.”

Foto: Reinholds Mednis ģimenes vidū 1908. gada augustā.

Afisa 25 marts 2019

25. marts – latviešu tautas deportācijas* diena

Izsūtīšana notika 1949. gadā no 25. līdz 28. martam, kad 31 vagonā tika izsūtītas 13 624 ģimenes ar 42 149 cilvēkiem.

Lielākā daļa izsūtīto nonāca Omskas, Tomskas un Amūras apgabalā (skatīt kartē).

Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25. martā izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās pie tiem.

Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā, pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 6 bērni, 183 cilvēki gāja bojā.

Izsūtījumā gāja bojā 4941 persona, kas sastāda 12% no visiem izsūtītajiem.

* Piespiedu izsūtīšana, pārvietošana

PSRS

Skolotājai Elzai Ārei - 125

18. martā (pēc vecā stila 6.) apritēja 125 gadi, kopš dzimusi skolotāja Elza Āre (dz. Biķe).

Dzimusi 1894. gadā Trikātas pagasta Vaiģupos, tēvs zemnieks Pēteris Biķis (1854-?), māte Elizabete Viktorija Hildegarde (1873-?, dz. Biķe). Elzai kristību dienā dots otrs vārds Aleksandra un viņa ir vecākā trīs meitu pulciņā.

Elza iestājās 1907. gadā dibinātajā Cēsu Kristīnes Apkalnes sieviešu ģimnāzijā.

Pēc ģimnāzijas beigšanas 1914. gada 13. oktobrī sākusi strādāt par otro skolotāju Trikātas pagasta Abula skolā. Vienlaicīgi Elza Āre darbojās Trikātas pagasta aizsardžu organizācijā.

Elza Āre kā skolotāja strādāja 24 gadus līdz skolas likvidācijai – 1938. gadam, kad apvienoja Abula skolu un Lipškalna skolu.

Aizejot no jaunatnes audzināšanas darba, skolotāji Āres palika uzticīgi Trikātas sabiedrībai, apmetoties uz dzīvi un saimniekojot viņiem piederošajās Trikātas pagasta Vaiģupu mājās.

Elza Āre mirusi 1947. gada 6. februārī, apglabāta Trikātas vecajos kapos.

Precējusies 1915. gada 25. decembrī ar skolotāju, diriģentu Jāni Āri (1884-?), bērni dzimuši Abulskolā: Peters (1920-?), Visvaldis (1922-?) un Laima Margareta (1923-?).

Elza Are Skolotāja Elza Āre skolēnu vidū 1930.tajos gados Abulskolā.


Jānim Ziemelim - 130

25. janvārī (pēc vecā stila 13.) aprit 130 gadi kopš dzimis pulkvedis-leitnants Jānis Ziemelis.  

Dzimis 1889. gadā Jaunvāles pagasta Zosniekos lauksaimnieka ģimenē. Tēvs Pēteris Ziemelis (1863-1927) un māte Marija (1863-1930, dz. Bernaut) audzina 5 bērnus – Jāni, Olgu Aleksandru, Pēteri Nikolaju, Elzu Mariju, Arturu Voldemāru.

Beidzis Cempu pagastskolu, Trikātas draudzes skolu, mācījies Pleskavas mērniecības skolā (1907-10). No 1910. gada strādāja par mērnieku Besarābijas guberņas (Krievijas impērijā) zemes ierīcības komisijā. 1915. gada novembrī mobilizēts armijā un ieskaitīts 41. rezerves bataljonā, vēlāk – 40. rezerves bataljonā (vēlākajā pulkā). 1916. gada decembrī beidzis kara topogrāfu skolu Petrogradā (ieguvis dienesta pakāpi praporščiks); dienējis Ģenerālštāba galvenajā pārvaldē Kara topogrāfu daļā. 1917. gada jūnijā – podporučiks.

1918. gada sākumā Jānis Ziemelis pārgājis Sarkanās armijas dienestā un no 1920. gada augusta veicis vecākā topogrāfisko darbu vadītāja pienākumus. 1920. gada decembrī atvaļināts un atgriezies Latvijā.

1921. gada 16. aprīlī mobilizēts Latvijas armijā, dienesta pakāpe – virsleitnants. Galvenā štāba (no 1929. gada Armijas štāba) Ģeodēzijas-topogrāfijas daļas kara topogrāfs. 1927. gadā beidzis virsnieku kursus,  kapteinis (1927), pulkvedis-leitnants (1938).

No 1932. gada strādājis par ģeodēzistu, no 1938. gada par 1. nodaļas (Plānu uzņemšanas nodaļas) priekšnieku.

1940. gada oktobrī atvaļināts. Dzīvojis Rīgas apriņķa Doles pagasta Kalnaziemeļos. 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Omskas apgabala Drobiševas rajonu. 1956. gada 29. februārī atgriezies Latvijā, dzīvojis Baldones ciema Cirpos. Mūža nogalē strādājis par kolhoza „Mežvidi” klētnieku.

Miris 1963. gada 23. decembrī, apglabāts Baldones pagasta Lipšu kapos.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis V šķira.

Precējies 1917. gadā Krievijā ar Bertu Minnu Karolinu Treilību (1893-1988), bērni Margarita Elza (1918-1991), Laimgaids Jānis Pēteris (1923; 1941-? padomju apcietinājumā).

 

Zirgu audzētājs, lauksaimnieks un latviešu strēlnieks 

Pēteris Čakārnis 

dzimis pirms 125 gadiem – 1894. (2.) 14. janvārī Trikātas pagasta Rīsmetēs, kā otrais bērns pusgraudnieka Jāņa Čakārņa (1863-?) un viņa sievas Kristīnes (1863-1928, dz. Leimane) ģimenē, kur bez Pētera aug vēl četri bērni – Anna, Jānis, Dāvids un Elza Marija.

Skolas gaitas Pēteri aizvedušas vispirms uz Abulskolu, vēlāk mācījies Trikātas draudzes skolā, kuru apmeklējuši skolēni no tuvākas un tālākas apkārtnes.

“Mans pirmais skolotājs Abulas skolā bija Reinholds Mednis (piebaldzēns) – stingrs, prasīgs skolotājs. Par palaidnībām bija jāstāv klasē uz celiņa (ielīnas), tas ir, klasē starp soliem, kad citi starpbrīdī pastaigājās. Par neuzmanību stundās, klasē stāstot uzdevumu, skolotājs neuzkrītoši pienāca klāt un tā ieknieba auss ļipiņā, ka bija jāpalecas. Par sasmērētu burtnīcu vai citu ar rokām nepiedienīgu nodarījumu skolotājs saņēma pirkstus un ar lineālu pa pirkstu galiem uzlaida tā, ka otrreiz tādas blēņas tika aizmirstas. Par šo stingrību es savam pirmajam skolotājam līdz šai dienai esmu pateicīgs,” tā savās atmiņās raksta Pēteris Čakārnis.

Kara dienestā iesaukts 20 gadu vecumā – 1914. gadā, kad sākās 1. pasaules karš. Viņš nokļuvis apmācības rezerves pulkā pie Petrogradas. 1915. gada jūnijā ar apmācītu rezerves rotu nosūtīts uz Somiju apsargāt jūras cietoksni Sveaborgu, kas izvietots 7 akmeņainajās salās. Cietoksnis atradās pie Helsinku dienvidu līča ieejas un bloķēja vienīgo jūras piekļuvi pilsētai. 1916. gada pavasarī Pēteris Čakārnis no Sveaborgas cietokšņa, kopā ar vēl 30 latviešiem pieteicies izbraukt uz Latviešu strēlnieku bataljoniem. Maijā viņš nosūtīts uz Latviešu rezerves bataljonu Jurjevā tagadējā Tartu Igaunijā. “Toreiz bijis agrs pavasaris, bet tad atkal uznācis aukstums un uzkritis sniegs. Braucot varēja redzēt savādu ainu: ievas ziedēja, bet koku lapas un zeme bija balta no sniega,” skolēniem stāstījis sirmais latviešu strēlnieks.

No frontes diezgan tālajā aizmugurē, Jurjevā (līdz 1893. gadam Tērbata, pēc 1919. gada Tartu) saformēja Latviešu strēlnieku rezerves bataljonu (pulku), ar 10 līdz 15 tūkstošiem kareivju. Rezerves pulks papildināja frontes pozīciju pulkus, kad tie kaujās cieta zaudējumus.

1917. gada janvārī (pēc vecā stila 1916. gada 23. – 29. decembrim) Pēteris Čakārnis piedalījās Ziemassvētku kaujās Tīreļpurvā pie Ložmetēju kalna 7. Bauskas strēlnieku pulka sastāvā, kura komandieris bija novadnieks Kārlis Goppers. Par varonību Ziemassvētku kaujās Pēteris Čakārnis tika apbalvots ar Jura IV šķiras ordeni. Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem spējīgu karotāju slavu, bet arī milzīgus zaudējumus, jo latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju).

Tālākās kara gaitas Pēteri Čakārni aizved uz Krieviju, kur 1917. gada 12. februārī komandēts uz Oranienbaumu (vēlāk Lomonosova), netālu no Petrogradas, tur ieskaitīts ložmetējniekos-apmācītājos. Februāra beigās no Kronštates devies uz Petrogradu, kur apsargāja vairākas valsts ēkas, Ziemas pili, Baltijas dzelzceļa staciju. Jūnijā nosūtīts uz rezerves pulku Jurjevā. 1917. gada vasarā atvaļināts un atgriezies Latvijā.

29 gadu vecumā – 1923. gadā Pēterim Čakārnim piešķirta zeme Trikātas pagastā jaunsaimniecības veidošanai. Viņš sāk būvēt māju un saimniecības ēkas Čakārņos. Pēteris visu mūžu nodarbojās ar zemkopību, audzēja zirgus, kopa bites.

Ilgus gadus strādāja par kolhoza “Spēks” revīzijas komisijas priekšsēdētāju, viņš bija arī kolhoza biškopis, kumeļu un jaunzirgu audzētājs. Izaudzējis daudz vērtīgu zirgu, kas pārdoti uz ārzemēm, kā arī viņa audzētie zirgi saņēmuši godalgas republikas skatēs.

1967. gadā 73 gadu vecumā Pēteri Čakārni uzaicināja kā goda viesi piedalīties parādē Maskavā. Kā pateicību par armijai izaudzētajiem zirgiem viņš saņēma toreiz maršala Semjona Budjonnija parakstītu Goda rakstu.

Sirmais vīrs zirgus audzējis un kopis vēl 87 gadu vecumā kolhozā “Trikāta”. Viņam piešķirts Latvijas LSR Nopelniem bagātā lauksaimnieka goda nosaukums.

Miris 1985. gada 30. martā Trikātā, Trikātas kapos apglabāts 6. aprīlī.

Apbalvojumi: Jura krusts IV šķira, medaļas par izcilu darbu.

Precējies 1926. gadā ar Elzu Lekseri (1899-?), bērni Artūrs (1928), Brigita (1930), Imants (1933-2012). Brālis ārsts Dāvids Čakārnis (1901-1973).

 


Novadnieki - 2019. gada jubilāri 

1. janvāris Aprit 105 gadi, kopš dzimis arhitekts Voldemārs Šics (1914-1994)
14. janvāris Aprit 125 gadi, kopš dzimis zirgu audzētājs, lauksaimnieks Pēteris Čakārnis (1894-1985)
17. janvāris Aprit 165 gadi, kopš dzimis mācītājs Hugo Keislers (1854-1921)
25. janvāris

      Aprit 130 gadi, kopš dzimis pulkvedis-leitnants Jānis Ziemelis (1889-1963)

27. februāris Aprit 130 gadi, kopš dzimis saimnieciskais darbinieks Jānis Osvalds Veģers (1899-1937)
18. marts Aprit 135 gadi kopš dzimusi skolotāja ElzaĀre (1884-1947)
Aprit 145 gadi, kopš dzimis rūpnieks un tirgotājs Jānis Gulbis (1874-?)
22. aprīlis Aprit 155 gadi, kopš dzimis skolotājs Reinholds Mednis (1864-1939)
15. maijs Aprit 80 gadi, kopš dzimis ārsts Monvīds Skulte (1939)
   
4. augusts

      Aprit 135 gadi, kopš dzimis Trikātas pagasta vecākais Jānis Linters (1884-?)

13. augusts Aprit 135 gadi, kopš dzimis pedagogs JānisĀre (1884-?)
14. augusts Aprit 80 gadi, kopš dzimusi pedagoģe Ruta Bonnera (1939)
31. augusts Aprit 125 gadi, kopš dzimis inženieris-mežkopis Dāvids Bērtulsons (1894-1976)
3. septembris Aprit 90 gadi, kopš dzimis Meliorācijas projektēšanas institūta direktors Gunārs Jānis Sēne (1929-?)
9. septembris

      Aprit 125 gadi, kopš dzimis pulkvedis-leitnants Pēteris Dzērve (1894-1964)

11. septembris Aprit 140 gadi, kopš dzimis ārsts Alfrēds  Lazdiņš (1879-1955)
17. septembris Aprit 115 gadi, kopš dzimis ārsts Augusts Skoste (1904-1948)
19. septembris Aprit 125 gadi, kopš dzimis kaprālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tilcens (1894-1957)
28. septembris Aprit 115 gadi, kopš dzimis mūziķis Voldemārs Ķepītis (1904-2000)
29. septembris Aprit 140 gadi, kopš dzimis skolotājs Jūlijs Lože (1879-1950)
2. oktobris Aprit 220 gadi, kopš dzimis būvmeistars Mārcis Sārums (1799-1859)
11. oktobris Aprit 65 gadi, kopš dzimusi kordiriģente Ilze Tenisone (1954-1997)
24. oktobris Aprit 130 gadi, kopš dzimis Zemkopības ministrijas zemes ierīcības departamenta mērniecības daļas inženieris – ģeodets Dāvis Vanags (1889-?)
22. novembris Aprit 140 gadi, kopš dzimis lauksaimnieks Mārcis Mežītis (1879-1967)
Aprit 165 gadi, kopš dzimis skolotājs un ērģelnieks Apinis Pēteris (1854-1919)
30. novembris Aprit 135 gadi, kopš dzimis rūpnieks Pēteris Kalējs (1884-?)
8. decembris Aprit 130 gadi, kopš dzimis virsnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Mežciems (1889-1957)