Bērtulsoni

ATMIŅAS PAR DZIMTENĒ PAVADĪTĀM DIENĀM

Dāvids Bērtulsons

Manas pirmās atmiņas saistās ar tēva māju Trikātas pagasta Suhrickām. Trikātas ezers, Lisas un Abula upes, Trikātas pilskalns un tuvējie Bruņniecības meži kopā veidoja skaistu dabas ainavu. Mēs skaitījāmies pie tā saucamiem kroņa ļaudīm, neatkarīgiem no muižniecības. Tēva mājas robeža ar Dutkas muižu pēc ruļļiem bija iezīmēta pa Lisas upes un ezera vidu, bet pate muiža ezera pretējā krastā.

Piederošie ūdeņi deva mums puikām iespēju piekopt dažādus ūdens sportus, galvenā kārta peldēšanos un makšķerēšanu. Kad pratām jau noaust murdus, tad nereti nesām mājās jo bagātus lomus. Izcilus lomi gadījās nārsta laikā, kad agrā pavasari nārstoja līdakas, pēc tam asari; raudas, brekši un līņi. Zivju taupāmo laiku jau neviens neievēroja.

Atceros, ka braucām uz lielmeāu – bruņniecības mežiem sēņot. Tas jau bija vesels notikums. Prātā nāk skaisti izkoptās mežsarga mājas ar apstādījumiem, meža ceļiem un stigām. Mežsargi tanīs laikos bija lielā cieņā un bija ierindoti augstākā klasē. Kad tēvs brauca pēc meža materiāliem, tad aizvien iemeta ragavās auzu maisiņu un kažoka kabatā atgadījās "sīvā" pudele.

Manas skolas gaitas sākās Trikātas pag. skolā un turpinājās Trikātas draudzes skolā. Draudzes skolas skolotājs Jēkabs Mūrnieks bija spēcīgs matemātikā un krievu valodā. Viņš skubināt skubināja audzēkņus laust ceļu uz tālākām mācību iestādēm. Baltais ģenerālis Balodis un mocekļa nāvē mirušais skautu priekšnieks ģenerālis Goppers ir bijušie Mūrnieka audzēkņi.

Pēc Auseja reālskolas beigšanas Cēsis iestājos Tērbatas Universitātē, bet vāciem okupējot mūsu zemi, atgriezos tēva mājās. lestājos Baltijas techniskā augstskolā, kādā vārdā okupanti bija pārkristījusi Rīgas politechnisko institūtu.

Pēc Latvijas Valsts proklamēšanas sākoties atbrīvošanas 1919. gada martā, kad Landesvērs jau bija ieņēmis Jelgavu, man laimējās šķērsot divas frontes starp Olaini un Jelgavu un nokļūt Jelgavā. Tur formējās Jelgavas brīvprātīgo rota, kurā ari es iestājos. Tas bija tikai rotas sākums. Trūka apgādes, trūka drēbju un apavu, ieroču un munīcijas. Pieteicās jauni brīvprātīgie, starp tiem arī trīsi brāļi Straumaņi, Dobeles mācītāja dēli. Ķīmiķis Mārtiņš Straumanis tagad atrodas zinātnes kalnu virsotnē un kļuvis pasaules slavens ar saviem pētījumiem un zinātniskiem darbiem.

Lai iegūtu ieročus un munīciju, sākām draudzēties ar Landesvera vietējiem vāciešiem, kuru ģimenes atradās Rīgā lielinieku varā. Viņi zināja, ka mums ir kopējs ceļš – Rī as atbrīvošana – un palīdzēja mums kur un kā varēdami. Protams, ka to nevar attiecināt uz citām vācu vienībām, kur galveno lomu noteica politika.

No vāciešiem pirkām visu nepieciešamo, cik nu līdzekļi atļāva. Personīgi iegādājos vācu mēteli un jostu ar uzrakstu – “Gott mit uns”, vācu zābakus un parabellum revolveri. Iznāca tīri pieklājīgs kara vīrs. Sākoties uzbrukumam Rīgai, kaut kur uz jūrmalas ceļa mūs pievienoja Baloža brigādei.

1919.g. rudeni no 11. Ventspils kājnieku pulka tiku komandēts uz Latvijas kara skolu.

Tuvojās Rīgai jauni draudi no Bermonta vienībām, kamdēļ jaunajiem kadetiem skolas sola vietā ierādīja ierakumus starp dzelzs tiltiem un Rīgas pili. Tas mūs neuztrauca, jo vairums kadetu jau bija kaujās norūdīti.

Atceros, ka ierakumos mūs apmeklēja ministru prezidents Ulmanis, Prezidents bija tērpies palēkā mēteli, apaļām sudrab-krāsas zīmotnēm. Nezinu ko šīs zīmotnes nozīmēja. Prezidenta seja smaidīja.

Pēc kara skolas beigšanas un iestājoties normāliem dzīves apstākļiem, dzīve kara dienestā mani vairs nesaistīja, kamdēļ lūdzu mani atbrīvot.

Nebiju pilnīgi izšķīries, kam es dzīvē būtu noderīgāks un kas mani vairāk interesētu. Tad man nāca prātā bērnības jūsmas par Trikātas ezeru un apkārtējiem mežiem, kamdēļ izšķiros studēt mežkopību. Liktenis bija lēmis sākt meža vira gaitas Turaidas mežniecībā. Darbs nebija viegls, apgaitas izkaisītas. Gada norma ar maziem izņēmumiem, paredzēta vietējiem iedzīvotājiem. Stigošana, koku numurēšana, sarakstu sastādīšana, koku izsniegšana, sarakstu noslēgšana un tad ik mēnešus ar naudas maisu uz virsmežniecību. Mežziņiem jau tanīs laikos palīgu nedeva. Bija grūtības ar amatnieku saimniecībām, jeb "babuļniekiem" kā mēs viņus saucām. Šīm saimniecībām bija piedalīti nelieli piegriezumi no Gaujas krasta aizsargu mežiem un īpašnieki nekādi nevarēja saprast, ka uz viņu īpašumiem esošos kokus aizliegts cirst. Krasta augšējās daļās aizsargu mežs sāka retināties.

Vēl grūtāki klājas ar ganībām. Pēc mežierīcības darbu izvešanas, lopu ganīšana Gaujas vērī tika noliegta. Atkal Žēlošanās pie Mežu departamenta, sūdzību izmeklēšana uz vietas; pat asu vārdu pārmaiņa u.t.t. Pamazam jau viss nokārtojās.

Bija jau arī patīkamākas dienas. Cik līdzekļi atļāva, būvējām kāpnes, celiņus un soliņus, cirtām skatu logus un centāmies izveidot Gaujas krastu vairāk pieejamu ekskursantiem. Pie Gūtmaņa alas Mežu departaments uzbūvēja itin glītu paviljonu. Man bija neērti pieņemt no Latvijas S. Krusta balvu – medību bisi, itkā par centību apkārtnes izdaiļošanā. Savās atmiņās nevaru neatzīmēt gadījumu, kad Krimuldas gravās tika sarīkotas medības uz meža cūkām. Tas nu bija notikums, kas uztrauca visu apkārtni. Klimatiskie apstākļi Vidzemes mežos neatļāva mājot meža cūkām. Bet kad kādā janvāra rītā Krimuldas apgaitas mežsargs Kalniņš pēc ilgākas izsekošanas un pēdu
nospiedumu pētīšanas ziņoja par meža cūkas ielenkšanu, viņa stāsts bija tik pārliecinošs, ka jātic vien bija. Ziņoju virsmežzinim P. Sīmanim un Lēdurgas mācītājam Federam – tie solījās būt. Mācītājs Feders bija ne tikai dabas mīļotājs, bet arī labs mednieks, kurš savā laikā sarakstīja arī medību grāmatu – Medības senāk un tagad.

Kā dzinēji ieradās Krimuldas muižas puikas, bruņojušies sekumiem un dakšām.

Bijām pieci mednieki. Apņēmām nelielu priežu jaunaudzi. Stāvēju kā pirmais netālu no muižas laukiem. Un tur jau viņa nāca – sīkiem rikšiem paralēli medniekiem, itkā uz parādi. Attālums no manis apmērām 80 soļu. Blakus mednieks – mans šefs P. Šīmanis kautkā gadījās resnākas priedes aizsegā. Izšāva Feders un iemantoja egles zariņu.

Ja samērā jaunā cūciņa Krimuldas gravās bija uzturējusies ilgāku laiku, tad gan pateicoties kalnu strautiņiem un zīļu bagātībai.

Nāca virsmežziņu maiņa. Virsmežzinis Pauls Šīmanis aizgāja pensijā un viņa vietu ieņēma Elkšņu virsmežzinis Edvards Silnieks. Šīmanis jau bija lāga vīrs, tikai viņam tā grūtāki bija piemēroties instrukcijām, caur ko radās grūtības pie izsniegto avansa norēķiniem, it īpaši pie kapitāliem remonta darbiem.

Tādos gadījumos talkā uz Bīriņiem brauca Mežu departamenta galvenais grāmatvedis Zelmeņa kungs. Silnieks, kā labs administrātors, saveda sasāpējušās lietas priekšzīmīgā kārtībā, par jo lielu prieku un atvieglinājumu darbvedim Zerviņam.

Lai Silnieks mani atvaino, ja tikai tā pavirši viņam pieskaros. Nav mans nolūks runāt par viņu kā mākslas un mūzikas mīlētāju, par viņa ilgstošo pašaizliedzīgo darbu Meža Vēstis redakcijā un žurnālā ievietotiem jo daudziem viņa rakstiem. Es jau pieskaros tikai savām atmiņām.

1934. gadā mani pārcēla uz Valmieru ar uzdevumu pārņemt Valmieras virsmežniecību.

Valmiera, kā ziemeļ Vidzemes lauksaimniecības un kultūras centrs, bija ievērojama daudzējādā ziņā. Lauksaimniecības biedrība apgādāja lauksaimniekus ar visu lauksaimniecībā nepieciešamo; izdeva arī žurnālu “Zeme”. Lielā cieņā bija sports. Sporta biedrība uzbūvēja uz Gaujas krasta glītu sporta stadionu. Starp sportistiem pasaules slavu ieguva gargabalu soļotājs Jānis Dāliņš, kuru bieži redzēja soļojam pa Valmieras – Rūjienas ceļu. Kāda sieviņa, braukdama no pilsētas uz māju, pamanījusi kādu vīrieti dzenamies viņai pakaļ, uzšāvusi zirgam, bet attālums aizvien mazinājies. Redzēdama, ka nevar izbēgt, galīgi nokausēto zirgu iegriezusi pie ceļa esošās mājās un pārbijušies stāstījusi, ka vai nu laupītājs, vai traks cilvēks gribējis viņu noķert un nogalināt.

Cienījamu vietu ieņēma Valmieras ugunsdzēsēji ar spožām uniformām, parādēm un zaļumballēm. Slavens jau bija arī Valmiermuižas cietums. Starp jokdariem izcilus vietu ieņēma “Grāfs Amālijas dēls Vanags”. Kādreiz pirms pilsētas valdes vēlēšanām bija nobronzējis aunam ragus, iejūdzis aunu ratiņos un ar saukli – citi sola, es dodu – braucis pa Rīgas ielu un no ratiņiem kaisījis uz ielas kliņģerus un sīknaudu. Var iedomāties viņam sekojošo puiku baru un visu to jezgu, kāda norisinājusies uz Rīgas ielas.

Karā nopostīto dzimtenes mežu atjaunošanas sākuma darba smagumu iznesa, galvenā kārtā, Pēterpils meža institūtu beigušie mācītie mežkopji. Viņu darbs izpaudās itkā divos galvenos novirzienos — Mežu departamenta noorganizēšana un mežsaimniecības skolu izveidošanā. Vijciema, Cīravas un Raiskuma meža skolu beigušie audzēkņi ar skolā iegūtām zināšanām un stāju bija sen gaidīti ikvienā virsmežniecībā. Jaunus ceļus sekmīgākai mežu atjaunošanai meklēja arī centra darbinieki. Tā laika Meža departamenta direktors Krišs Melderis nāca klajā ar Meldera mežu kultūras lāpstu, kuru vēlākā laika papildināja inženieris mežkopis G. Cepurītis. Mācīts mežkopis Kārlis Eiche ar savu viršāju kultivēšanas metodi uzsāka kultivēt plašos Inčukalna viršāju nogabalus. Abi šie prominentie mežkopji nereti arī pastrīdējās savā starpā.

Tā piemēram, Eiche, aizstāvot savu virsāju apmežošanas metodi, nekā pozitīva nevarēja saskatīt Meldera sējamās lāpstas pielietošanā. Interesanti tagad būtu redzēt jeb dzirdēt par Inčukalna viršāju kultūrām. Nezinu, kā ar vēlākiem papildinājumiem, bet pirmie priežu stādījumi stiprā mērā cieta no rubeņiem, sevišķi riesta laikā noknābjot taisnās rindās stādīto priežu galotņu pumpurus. Arvida Plūmaņa kultūru grāmata un tur minētie paņēmieni, kā kupicu un tiltiņu metodes, stādīšana uz apgāztas velēnas u.t.t., deva jaunu ierosmi sekmīgākai mežu atjaunošanai.

Pastrīdējās ari Valmierā. Tie gan nebija strīdiņi par mežu atjaunošanas metodēm. Ilggadīgais Valmieras lauksaimniecības biedrības priekšnieks un arī senatnes pētnieks Endzelins un trikātietis skolotājs Pēteris Abuls nekādi nevarēja vienoties, kur gan varēja būt atradusies "Bēverinas Staltā Pils", vai šīs senatnes godības atliekas atgādina Trikātas pils drupas, jeb Valmieras pils drupas pie Valterkalniņa. Mēs, Valmieras mežu vīri, centāmies būt praktiski savā darbā un nemaz nedomājām ķerties klāt viršāju apmežošanai. Mums nebija jāstrīdas arī par senatni. Mūsu mežu sastāvā, starp citiem, vēl ietilpa tādi dabas pieminekļi ka Sietiņiezis pie Gaujas krasta un Zilais kalns. Bija padarīts svētīgs darbs, kad kopēji ar Valmieras apriņķa ceļu rajona inženieri Ratnieku un rajona darbiniekiem tika izbūvēti auto ceļi līdz abām šīm vietām. No teiksmainā Zila kalna atvērās plašs skats uz apkārtni. Tālumā mirdzēja Burtnieku ezers. Sagaidīt un pavadīt Jāņu nakti plūda tauta no malu malām – skanēja Jāņu dziesmas, pildījās un tukšojās miestiņa kausi. Tas bija toreiz.

Pienāca baigais gads. Sāka ieplūst piecgades blanketes. Man tās tēlojās kā neatrisināma mikla. Tad Alberts Kriškāns, šis krietnais darbvedis un cilvēks, itkā nicinoši uz mani noraudzīdamies, sēdās pie galda un ailes pildījās skaitļiem.

Man jau tanī laikā gadījās lielāko daļu no darba laika pavadīt mežā un meža biezokņos. Grāmatvedība bija aizvien priekšzīmīgā kārtībā. 1941. gadā ieradās jauni okupanti. Nodevas, kaut arī smagas, labi iekoptās lauku saimniecības varēja pildīt un apgabala komisārs Hansen's nekādus spaidus nepielietoja. Nezinu, kā tas bija citur, Valmieras virsmežniecības dienesta zemes no nodevām bija atbrīvotas. Mežu lietas, izņemot mazas nesaskaņas uz vietas, arī kārtojās. Pilnīgi normālas attiecības iestājas pēc tam, kad apgabala komisārs saņēma no Rīgas rīkojumu neiejaukties virsmežniecības darba gaitās.

Vēlākā laikā, frontes stāvoklim pasliktinoties, ieradās Kiglers un sasauca Valmieras apriņķa virsmežziņu sanāksmi. Skumjā balsī Kiglers referēja, ka Vācijas uzvara jeb bojā eja atkarīga no Latvijas mežiem un lūgtin lūdzās darīt visu iespējamo materiālu sagatavošanai un transportam.

Ja vācu laikā Latvijas mežus nenopostīja un neizcirstas palika pat krāšņās ceļmalu audzes, tad par to jāpateicas tiem Meža departamenta vīriem, kuri prata nodibināt un uzturēt korektas attiecības ar vācu meža lietu pārstāvjiem.

Pēdējā laikā ieradās Valmierā grāfs Finkensteins, kā Vidzemes apgabala mežu lietu pārzinis.

Pāris reizes grāfs ieradās virsmežniecībā apvaicāties par sagatavoto materiālu krājumiem – exelent!

Domāju, ka grāfs bija īpatnis, sava ceļa gājējs. Bija apmeties Kokmuižas viesnīcas mēbelētā istabā.

Kad Valmierā no kara spēka vienībām kā pēdējā ieradās spridzinātāju komanda, kad iestādes pakojās un dedzināja papīrus, aizgāju pie grāfa ar lūgumu mani atbrīvot no dienesta pienākumiem.

Grāfs itkā apmulsa, itkā neticēdams lietas patiesam stāvoklim. Pēc vienas stundas saņēmu pozitīvu atbildi.

Valmieru atstāju ar pēdējo ešelonu ar maršrutu Valmiera-Danciga. Ešelons Rīgā kavējās.

Aizgāju uz Meža departamentu. Bija apklususi darba steiga un citkārt steidzīgie soļi koridoros. Pieklauvēju pie vienām, pie otrām durvīm. Klusums, nav atbildes. Pieklauvēju pie direktora Upīša kabineta. Direktors mani saņēma ar skumju smaidu. Lūdzu rīkojumu, bet tādu vairs nesaņēmu. Upīša kungs man ieteica turpināt uzsākto ceļu – ceļu pretim nezināmai nākotnei. Vēl silts rokas spiediens un aiz manis aizvērās direktora kabineta durvis un manas dzimtenē pavadītās dienas. 

Lit.: Meža Vēstis. Nr 141 (01.04.1970. 5.-9. lpp.)