Arhīvs 2021

Trikātas Sv. Jāņa baznīca 2021. gada 15. novembrī

Foto: Santa Paegle

PIEMINEKLIS RŪJIENĀ

Iepazīstot Trikātas vēsturi, bieži rodas jautājums: kāpēc Rūjienā ir piemineklis "Tālavas taurētājs". 

Likerts J. Brīvības un kritušo pieminekļi: 1920. - 1938. Rīga, 1938., 65.-66. lpp. 

"Tālavas taurētājs"

Pašā pilsētas centrā kopš 1937. gada rūjieniešu mieru sargā tēlnieka K. Zemdegas Somijas granītā veidotais piemineklis "Tālavas taurētājs". Tautas dotais nosaukums izrādījies noturīgāks par autora doto: "Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis". Padomju gadus tas pārdzīvojis, pateicoties Rūjienas tēlniekam Jānim Zariņam, kurš, otrpus ielai uzstādīdams savu veidoto Ļeņina tēlu, lika izveidot pamatīgu paaugstinājumu, tā demonstrēdams, ka Taurētājs Ļeņinu nenomāks. 

http://www.rujiena.lv/public/request.php?navi=23&l=lv&p2=13

Juristu likteņi

Jānis Kalacs: tiesnesis ar ticību cilvēka dvēseles gaišajiem spēkiem

Administratīvās justīcijas simtgades gadā ir īstais laiks pieminēt un iepazīt tos cilvēkus, kas bija pirmo vagu dzinēji administratīvo tiesību laukā toreiz, kad jaunajā Latvijas valstī tika pieņemts Likums par administratīvām tiesām, kas patiesībā bija likums ne tikai tiesām, bet visam administratīvajam procesam. Tie bija tiesneši, kuri jauno, neviennozīmīgi vērtēto likumu izskaidroja caur tā normu piemērošanu reālajās dzīves situācijās. Caur to arī likumi iedzīvojas sabiedrības ikdienā.

Galvenā administratīvās tiesu prakses veidotāja toreiz, tāpat kā tagad, bija kasācijas instance – Latvijas Senāta Administratīvais departaments (tā to toreiz sauca). Kaut gan Likums par administratīvām tiesām tika pieņemts 1921.gadā, Administratīvais departaments Senātā tika izveidots agrāk – 1919.gadā, reizē ar abiem pārējiem – Civilās kasācijas departamentu un Kriminālās kasācijas departamentu (1918.gadā senatoru bija vēl tik maz, ka Senāts nedalījās departamentos).

Laikā no 1918.gada līdz Senāta likvidēšanai 1940.gadā Administratīvajā departamentā strādājuši 10 senatori un departamentam bijuši divi priekšsēdētāji – Kristaps Valters no 1919. līdz 1934.gadam un Jānis Kalacs no 1934. līdz 1940.gadam.

Par Kristapu Valteru, kurš bija ne tikai Administratīvā departamenta, bet vienlaikus arī Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs, jau ir rakstīts gan “Augstākās Tiesas Biļetenā”, gan “Jurista Vārdā”. Ar piemiņas ozola stādīšanu Valtera dzimtajā pusē Kuldīgā Augstākā tiesa sāka Latvijas Senāta simtgades gadu.

Šis raksts būs mēģinājums vairāk iepazīt Administratīvā departamenta otro priekšsēdētāju JĀNI KALACU, kurš departamenta vadītāja amatā bija īsāku laiku – tikai sešus gadus, bet senatora amatā – 19 gadus no 23 Senāta pastāvēšanas gadiem. Tātad praktiski visa Latvijas administratīvo tiesību prakse pirmajā brīvvalsts laikā bija veidota ar viņa vislielāko līdzdalību.

Jānim Kalacam mūžībā aizejot, viņa līdzgaitnieks senators Mintauts Čakste rakstīja: “Kā jurists ar plašu izglītību un lielu praksi, Kalācis ieņēma izcilu vietu latviešu tiesībnieku starpā. Viņa ietekmē veidojās administratīvās tiesas prakse, un tai nebija tās pagātnes kā civilajai un kriminālajai tiesai. Prakse bija radāma no pašiem pirmsākumiem. Senators J.Kalācis šo uzdevumu veica sekmīgi, un Latvijas brīvvalsts administratīvās tiesas vēsture paliks saistīta ar viņa vārdu. Savas lielās zināšanas un piedzīvojumus senators Kalācis parādīja arī likumprojektu izstrādāšanā un rakstos speciālajā literatūrā. [..] Senatoru Jāni Kalāci latviešu juristu saime paturēs atmiņā kā vienu no saviem izcilākajiem locekļiem.”

Piezīme: Kalaca uzvārds literatūrā, presē un arī arhīvā esošajos dokumentos tiek rakstīts dažādi: Kalacs, Kalācs, Kalacis, Kalācis.

Trikātas lauksaimnieka dēls

Jāņa Kalaca plašā izglītība un lielā dzīves pieredze veidojās, izmantojot tā laika iespējas.

Dzimis 1868.gada 10.janvārī Trikātas pagasta Tiepeles muižā Valkas apriņķī lauksaimnieka astoņu bērnu ģimenē. Tēvs Pēteris Kalacs (1825-1890), māte Henriete (dz. Jacobson, 1832-?). Latvietis, luterticīgais.

Mācījies Tiepeles pagastskolā un Trikātas draudzes skolā, pēc tam Valmieras apriņķa skolā un Rīgas guberņas ģimnāzijā. Savā biogrāfijā Jānis Kalacs raksta: “Apmeklēt un pabeigt ģimnāziju man laimējās tikai tādēļ, ka ģimnāzijas vadība mani atsvabināja no mācības maksas, jo šos izdevumus mani vecāki nespēja nest.” Apriņķu skolās un ģimnāzijās tolaik latviešu valoda netika ļauta, tādēļ ģimnāzisti apvienojās nelegālos pulciņos, kuros latviešu valodā lasīja un apsprieda referātus par dažādām tēmā. Rīgas pulciņā piedalījies arī profesors Kārlis Balodis, un Jānis Kalacs atminējās, “cik pamatīgi, vispusīgi un lietišķi viņš apsprieda vienu manu referātu par Dr. Garlība Merķeļa darbu “Die Letten””.

1888.gadā Jānis Kalacs iestājies Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, bet pēc gada pārgājis uz Pēterpils universitātes Juridisko fakultāti. Studiju gados bijis laikraksta “Mājas Viesis” līdzstrādnieks.

Studiju pilnu kursu beidzis 1893.gadā ar 1.šķiras diplomu un ar stipendiju, kas deva tiesības papildināt zinātnes ārzemēs.

Tiesnesis Krievijā

Tomēr ne zinātne, bet tiesneša amats lika doties projām no dzimtenes, jo Baltijas guberņās, kas toreiz bija Krievijas impērijas sastāvā, latviešu juristu karjeras iespējas bija ierobežotas, latviešiem nebija ļauts būt par tiesnešiem Latvijā. Kalaca izvēli iespaidojusi arī 1891.gadā Amerikā izdotā Džordža Kennana grāmata “Sibīrija un trimdas sistēma” – viņš gribējis uz vietas iepazīties ar toreizējo nometināšanas sistēmu un dzīves apstākļiem ar spaidu darbiem un nometināšanu notiesātajiem.

20 gadus Jānis Kalacs bija tiesu amatos Sibīrijā un Tālajos Austrumos – Tjumeņas apriņķa tiesas piesēdētājs, miertiesnesis Berjozovas apriņķī, Išimas apriņķī, Sahalīnas salā, Irkutskā un Harbinā. No 1912.gada Harbinas apgabaltiesas loceklis, no 1918.gada Irkutskas Tiesu palātas loceklis Civillietu departamentā, valsts padomnieka rangā.

Latviešu tiesnesis baudījis lielu cieņu vietējo iedzīvotāju vidū. Pēc gadiem viņa kolēģis Fricis Zilbers rakstīja: “Ar tagadējo senatoru Kalacu iepazinos un viņa darbību pirmo reizi vēroju tālās Sachalinas dienvidos, kur Kalacs bija mier- un izmeklēšanas tiesnesis. Objektivitāte, nosvērtība, dziļa cilvēka dvēseles pazīšana un cieņa pret cilvēku kā tagad ir, tā arī toreiz, pirms 35 gadiem, bija Kalaca raksturīgas īpašības, kuras viņu spilgti izcēla ne tikai no toreizējās ierēdniecības, bet arī no pārējo tiesas darbinieku vidus, padarīja viņu par sevišķi populāru starp vietējiem iedzīvotājiem. Tiesnesis Kalacs divatā ar savu darbvedi vai dažreiz pat viens, bez jebkādas bruņotas apsardzības mierīgi devās garajos dienesta ceļojumos jāšus caur maz apdzīvotās salas mežiem un pāri kalniem, nebaidoties no vietējiem katorgas cietumiem izbēgušajiem daudziem katordzniekiem, kuri laupīja un slepkavoja. Bet visiem tiem bija labi zināmas tiesneša attiecības un izturēšanās pret cilvēkiem, arī pret apsūdzētiem, notiesātiem, visas cilvēka tiesības zaudējušiem, un tiesnesi neviens neaizskāra. Arī kancelejas darbiniekus un mājas apkalpotājus Kalacs ne vienreiz vien izraudzīja no vietējā katorgas cietuma, un nebija gadījuma, kad viņš būtu sūdzējies par vilšanos cerībās uz cilvēka dvēseles gaišajo spēku pārsvaru.”

Kalacam interesēja arī vietējo pamatiedzīvotāju dzīve. Obdorskā (pēc 1933.g. Saleharda) blakus saviem tiešiem pienākumiem viņš nodarbojies arī ar vietējo iedzīvotāju ostjaku (hantu) un samojedu (ņencu) tiesiskā stāvokļa un ieradumu tiesību pētīšanu, apmeklējis viņu nometnes. Savukārt strādājot Sahalīnas salā, iepazinies ar vietējo aborigēnu – ainu – dzīvi, ieradumiem un tiesisko stāvokli, vairākkārt apceļojis Sahalīnu un tuvākās Japānas salas, kur dzīvoja aini. Viņa savāktie materiāli diemžēl gājuši bojā, kad 1905.gada kaujā starp krieviem un japāņiem nodega miertiesneša nams. Ainu tautas pētījumos Kalacs sadarbojies ar Broņislavu Pilsudski, vēlākā Polijas prezidenta Juzefa Pilsudska vecāko brāli, kurš par piedalīšanos atentātā pret Aleksandru III bija notiesāts ar mūža katorgu Sahalīnā. Kad Pilsudskis jau bija ieskaitīts nometināmajos un dzīvoja ārpus cietuma, viņš kļuva par ainu tautas pētnieku un etnogrāfu.

Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs

Ziņu par Latvijas valsts nodibināšanu 1918.gadā ar cerībām uzņēma vairāki tūkstoši latviešu, kas dzīvoja Tālajos Austrumos. Ar Troickas jeb 1.Latvijas atbrīvošanas strēlnieku bataljonu, kas atteicās karot Krievijas armijā un pa jūras ceļu devās uz Latviju, 1920.gadā Latvijā atgriezās arī Jānis Kalacs. Vēl būdams ceļā, no Singapūras rakstīja tieslietu ministram, ka vēlas būt tiesnesis Latvijā.

1920.gada 22.oktobrī Jāni Kalacu iecēla par Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāju. Dažos avotos viņš tiek saukts par pirmo šīs tiesas priekšsēdētāju, kaut faktiski pirmais, 1919.gadā ieceltais, bija Bernhards Kampe. Latgales apgabaltiesa sākuma laiku darbojās Rīgā, jo Latgale vēl bija Krievijas pārvaldīta, un Kampe uz Latgali neaizbrauca. Viņu pārcēla par senatoru, taču arī šajā amatā nepaguva stāties, jo nomira.

Arī Kalacs Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāja amatu sāka Rīgā, kur apgabaltiesa atradās īrētā sešu istabu dzīvoklī ar ļoti skopu iekārtojumu un nepietiekamu darbinieku skaitu. 1921.gada janvārī apgabaltiesa pārcēlās uz Daugavpili, un brīvvalsts laikā apgabaltiesa tieši šo dienu svinējusi kā faktisko tiesas dzimšanas dienu. Kalacs savās atmiņās apraksta to emocionālo pacēlumu, kādā tas notika: “Pirmdien, 17.janvāra rītā tiesas darbinieki novietojās divos atsevišķos vagonos, kuri bija nodoti apgabaltiesas rīcībā, un devās ceļā sajūsmināti ar laimīgu apziņu, ka katrs piedalās jaunās latviskās tiesas nodibināšanā un līdz ar to mūsu jaundibinātās valsts balstu nostiprināšanā mūsu zemes tālākajā nomalē. Daugavpilī iebraucām ap plkst.10 vakarā; mūs sagaidīja vietējo iestāžu vadītāji, ļoti sajūsmināti par to, ka latvju skaits Daugavpilī pavairojas.” Savas darbības atklāšanu apgabaltiesa atzīmēja ar svinīgu aktu 30.janvārī, uz ko tika aicināti Satversmes sapulces un valdības pārstāvji, Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs un virsprokurors, Tiesu palātas un visu apgabaltiesu priekšsēdētāji un visu valsts, pašvaldības un sabiedrisko iestāžu pārstāvji Daugavpilī. Vakarā Daugavpils pilsētas klubā notika bankets vairāk nekā 200 personām, kura kulminācija bija ugunsdzēsēju lāpu gājiens, kas ieradās pie nama, lai apsveiktu valdības pārstāvjus ar Latvijas de jure atzīšanu.

Šai svinīgajai dienai sekoja “grūtas darba dienas, kas prasīja daudz spēka, enerģijas un izturības no visiem tiesas darbiniekiem”. Vienīgās grāmatas tiesas bibliotēkā bija četri eksemplāri Bukovska komentētā Latvijas Civillikuma. Kad kāds veikls uzņēmējs Daugavpils pilsētas spiestuvē nodrukājis simts eksemplārus 1903.gada Sodu likuma krievu valodā, tie izpirkti vienā mirklī. Lietu skaits krasi pieauga, trūka izglītotu darbinieku, jo “Latgali mēdza saukt par Latvijas Sibīriju, un no pārējās Latvijas reti kāds labprātīgi gribēja uz turieni iet”. Lielākai daļai izmeklēšanas tiesnešu nebija juridiskās izglītības, tāpat nevienam no deviņiem miertiesnešiem Latgales apgabaltiesas teritorijā. Lai celtu izmeklēšanas tiesnešu un miertiesnešu darba kvalitāti, Kalacs regulāri devies pie katra no viņiem inspekcijas braucienos un iepazinies ne tikai ar dokumentiem, bet arī tiesnešu un darbinieku darba un dzīves apstākļiem, kurus daudzviet “atradu neapmierinošā un dažās vietās, piem., Balvos, Ludzā, Aglonā, pat neciešamā stāvoklī, salīdzinot ar to, kā es biju pieradis redzēt tiesnešu kameras citur.”

Otra lielākā problēma bija latviešu valoda. Pietiekami labi to nepārvaldīja arī daļa tiesnešu un darbinieku, bet viņi paši gādāja, lai spriedumi un tiesas dokumenti būtu latviešu valodā. Taču no diviem zvērinātajiem un 16 privātadvokātiem latviešu valodā tiesas sēdēs uzstājās tikai viens, visi citi kā cittautieši (lielākoties poļi un ebreji) valsts valodu pietiekoši neprata un lūdza atļaut viņiem lietot krievu valodu. Apgabaltiesa vienā no kopsapulcēm 1921.gadā nolēma pielaist lietu vešanā tikai tos advokātus, kas lieto valsts valodu. Apgabaltiesas motivējums bija tāds, ka, pirmkārt, tiesas ir Latvijas valsts iestādes; otrkārt, Latgales iedzīvotāju latviskam vairākumam nevar liegt tiesību saņemt juridisku palīdzību viņiem vislabāk saprotamā valodā; treškārt, ir izdoti daudzi jauni likumi, piem., Agrārās reformas likums, Likums par laulību, Likums par civilstāvokļa aktu reģistrāciju u.c., kurus, sastādītus valsts valodā, varēja pareizi saprast un interpretēt tikai latviešu valodas pratējs. Apgabaltiesa pie šī lēmuma arī stingri pieturējās, kas izsauca lielu advokātu neapmierinātību. Taču Latgales apgabaltiesai vēlāk pievienojās arī citas apgabaltiesas, un Senāta Apvienotā sapulce ar savu 1923.gada 16.marta lēmumu Latgales apgabaltiesas viedokli sankcionēja.

Daugavpilī Kalacs sāka arī savu otro lielo dzīves darbu – viņš aktīvi iesaistījās Latvijas Sarkanā Krusta veidošanā, bija Daugavpils nodaļas pirmais priekšnieks. Vēlāk kļuva arī par Latvijas Sarkanā Krusta valdes un prezidija locekli un bija Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta draugs no tā dibināšanas dienas.

Apgabaltiesas priekšsēdētāja posteni Jānis Kalacs atstāja pēc diviem gadiem 1922.gada rudenī “ar mierīgu prātu, apzinoties, ka esmu darījis visu, cik bija manos spēkos, lai Latgalei būtu ātra, taisna un viegli sasniedzama tiesa”.

Latvijas Senāta senators

1922.gada 7.septembrī Jāni Kalacu Ministru kabinets iecēla par Latvijas Senāta Administratīvā departamenta senatoru (Saeimas lēmums par apstiprināšanu 1923.gada 5.oktobrī).

Ņemot vērā, ka līdz Latvijas valsts izveidošanai latvieši tiesnešu amatos netika iecelti, pamatā viss jaunās valsts tiesnešu korpuss, arī Senāts, veidojās no advokātiem. Kalaca tiesneša darba pieredze Senātam bija īpaši nozīmīga.

Kalaca 70 gadu jubilejā viņa kolēģis Fricis Zilbers rakstīja: “Mūsu Senāta administratīvā departamenta prakses izveidošanā un stabilizēšanā jubilāram ir izcili nopelni. Plašās teorētiskās zināšanas un ilggadīgā vispusīgā prakse visās tiesas darbības nozarēs palīdzēja J.Kalacam godam veikt smagos pienākumus šajā departamentā, dzenot jaunas vagas pilnīgi neapstrādātā, jaunā tiesību laukā. Administratīvam departamentam uzsākot savu darbību, nebija nekādu precedentu, iepriekšējas tiesu prakses, nekādas literatūras latviešu un ļoti maz citās valodās. Ja administratīvais departaments savu darbu godam veicis, tad par to pienākas sevišķa pateicība viņa piedzīvojušiem un zināšanām bagātiem priekšsēdētājiem, un izcili nopelni pieder jubilāram.”

Jau 1923.gadā Jānim Kalacam uzticēts papildpienākums – Augstākās disciplinārās tiesas loceklis, no 1927.gada līdz pat Senāta likvidēšanai viņš bija Disciplinārās tiesas priekšsēdētājs. No 1926.gada līdz 1932.gadam ievēlēts arī par Centrālās Vēlēšanu komisijas locekli. Bijis Latvijas Tiesnešu biedrības padomes vicepriekšsēdētājs.

 Administratīvā departamenta priekšsēdētājs

1934.gada 15.maija apvērsums nesa pārmaiņas Latvijas valsts pārvaldē, arī Latvijas Senātā. Senatora Augusta Lēbera dēls Dītrihs Andrejs Lēbers atmiņās atzīmē tēva stāstīto, ka Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters zaudējis amatu, jo atteicies sūtīt Kārlim Ulmanim apsveikumu un atzīt apvērsuma leģimitāti. Kristapam Valteram bija 73 gadi, un viņš devās pensijā. Viņa vietā Apvienotās sapulces priekšsēdētāja amatā iecēla Aleksandru Gubenu, bet par Senāta Administratīvā departamenta priekšsēdētāju Apvienotā sapulce izvirzīja Jāni Kalacu – senatoru ar visilgāko stāžu departamentā. 1934.gada 21.novembrī viņš stājās šajā amatā.

Kalacam toreiz bija jau 66 gadi, un pēc četriem gadiem bija noteiktais pensionēšanās vecums. Tomēr, sākot ar 1937.gada decembri, Tieslietu ministrija ik pēc gada viņam deva atļauju palikt amatā vēl vienu gadu. “Ar savu nosvērto raksturu – iecietību pret citu domām un ieskatiem – un tomēr nekad neaizmirstot, ka tiesneša darba kritērijs ir likums un viņa sirdsapziņa, Kalacs ieguva visplašāko cieņu un uzticību. Prāvs bija jaunākās paaudzes tiesu darbinieku pulks, kam senators Kalacs bija kļuvis par skolotāju un priekšzīmi,” tā viņu raksturoja laikabiedri.

Iespējams, zināma loma termiņu pagarinājumā bija arī Kalaca lojalitātei Ulmaņa režīmam, jo viņš amatā bija nācis pēc 15.maija apvērsuma. Taču, kā atzīmējis Dītrihs Andrejs Lēbers, nav atrodami Senāta nolēmumi, kuros būtu jūtamas nodevas šim režīmam. Arī Kalaca publikācijas atšķiras no daudzu tā laika juristu (arī senatoru) patosīgajiem slavinājumiem “jaunajam laikam”. Tā piemēram, rakstā “Senāta Administratīvā departamenta darbība pirms un pēc 1934.g. 15.maija” Kalacs norāda, ka “vēsturiskās 1934.gada maija dienas, radot radikālas pārmaiņas mūsu valsts dzīvē, likumdošanā un pārvaldes aparātā, attiecīgi skāra arī tiesu darbību. It sevišķi tas sakāms par administratīvo tiesu, kuras pārraudzībai un kontrolei administratīvās tiesāšanās kārtībā pakļauta valsts pārvaldes iestāžu un amata personu darbība. [..] Intensīvā likumdošanas darbība pēc 15.maija radījusi veselu virkni jaunu likumu un ienesusi daudzus svarīgus pārgrozījumus un papildinājumus pastāvošajos likumos. [..] Jaunu normu piemērošana izvirza arī dažādus jaunus tiesisku jautājumus, kuru galīga izšķiršana piekrīt tiesai. Šai sakarībā tad nu paceļas jautājums, vai pēc 15.maija notikumiem administratīvās tiesas darbība nav palielinājusies, resp. vai nav pieaugusi ienākošo lietu frekvence.” Skurpulozi salīdzinot ciparus trīs gadus pirms un trīs gadus pēc tās, departamenta priekšsēdētājs konstatē, ka “pēcmaija periodā ienākušo lietu skaits ir samazinājies par apmēram 30% un atcelto administratīvo iestāžu lēmumu procentuālais samērs, kaut gan uzrāda pieaugumu, nav uzskatāms par nenormāli augstu un katrā ziņā ir mazāks par tiesu spriedumu atcēluma procentuālo samēru”. Lietu skaita samazinājums pamatots ar objektīviem faktiem – samazinājušās sūdzības par 1931.gada Pensiju likuma piemērošanu, jo nostabilizējusies tiesu prakse šajos jautājumos, tāpat par Centrālās zemes ierīcības komitejas lēmumiem, kas deva lielu skaitu sūdzību. Nav nevienas cildinošas rindas 15.maija robežšķirtnei.

Tiesas statistika gan rāda, ka, sākot ar 1936.gadu, izskatīto lietu skaits Administratīvajā departamentā atkal palielinās: 1935.g. – 915 lietas, 1936.g. – 1181, 1937.g. – 1102.

Kalacs 1938.gadā raksta: „Neskatoties uz lietu daudzumu, izspriežamo priekšmetu dažādību un skaita ziņā relatīvi mazo personāla sastāvu, Latvijas Senata Administratīvais departaments ir uzrādījis ievērojami augstu produktivitāti, pārspējot šai ziņā Austrijas un Polijas administratīvos tribunālus, kur uz katru tiesnesi krīt ne vairāk par 15 referatiem mēnesī, kamēr Latvijā uz katru senatoru iznāk caurmērā ne mazāk kā 25 referati mēnesī. Attiecībā uz darba kvalitāti Latvijas Senata Administratīvais departaments nekad nav izsaucis negatīvas atsauksmes ne no viena minētā laika sprīdī bijušajiem tieslietu ministriem, nedz arī no likumdošanas iestādēm.”

1939.gadā, sniedzot tieslietu ministram pārskatu par Administratīvā departamenta darbu jūlijā, augustā un septembrī, Kalacs ziņo, ka trīs mēnešos, no kuriem divi iekrita vasaras brīvlaikā, izspriestas 267 lietas un neizspriesto lietu skaits samazinājies par 33 lietām, kas liecina, ka departamenta darbība bijusi ļoti intensīva.  “Tādus panākumus departaments varēja sasniegt tikai pateicoties visu senatoru un arī kancelejas darbinieku darba priekam un darba saskaņotībai, par ko viņiem esmu dziļi pateicīgs,” ziņojumu nobeidz departamenta priekšsēdētājs.

Senators Augusts Rumpēters savās atmiņās par Senātu atzīmē Administratīvā departamenta darba specifiku: “[..] administratīvām tiesām, arī Senātam, ja tas lietu izskatīja ne kā kasācijas instance, bija savus spriedumus „atļauts attiecināt arī uz lietām, kuras dalībnieki nav atzīmējuši savā prasībā”, ja tās “nedalīti saistītas ar pieteiktām prasībām”. Šāda atkāpšanās no principa iudex ne eat ultra petita partium, Administratīvā departamenta dažādā funkcionālā kompetence, kā arī samērā daudzo izspriežamo lietu vienkāršība un vienveidība juridiskā ziņā laikam bija par iemeslu tam, ka senatori ar labsirdīgu humoru šo departamentu dažreiz sarunās pieminēja par mūsu „pagasta tiesu”. [..] Sacītais tomēr nenozīmē, ka senatora darbs šai departamentā būtu bijis viegls, jo lietas tajā neienāca tik sagatavotas, kā divi pārējos departamentos, un daudzas attiecās uz jauniem speciāliem likumiem, par kuriem nebija vēl nekādas nodibinātas tiesu prakses. Tāpat piebilstams, ka nevienā citā Senāta departamentā nebija tik liels lietu skaits.”

Apbrīnojamas bijušas Jāņa Kalaca darba spējas – viņa kā senatora sagatavoto lietu skaits nav bijis mazāks kā citiem senatoriem, neskatoties uz departamenta priekšsēdētāja un Disciplinārtiesas priekšsēdētāja pienākumiem. Viņš arī sistematizēja departamenta praksi. Valsts arhīvā glabājas ministrijas Tiesu departamenta direktora A.Meņģelsona 1937.gada 18.septembra raksts J.Kalacam: “Pagodinos, senatora kungs, paziņot, ka par Senāta Administratīvā departamenta spriedumu sistemātiska kopojuma sastādīšanu “Tieslietu Ministrijas Vēstneša” pielikumā, ko Jūs laipni uzņēmāties, ministra kungs ar š.g. 10.septembra rīkojumu noteica Jums un virssekretāra palīgam Annai Ripke atalgojumu Ls 170.- mēnesī katram, skaitot no š.g. 1.septembra.” J.Kalaca un A.Ripkes sastādītie “Izvilkumi no Senāta Administratīvā departamenta spriedumiem” izdoti no 1937. līdz 1940.gadam trīs sējumos.

Kalacs pilnībā pārvaldījis krievu un vācu valodu. Publicējis rakstus juridiskajā periodikā. “Tieslietu Ministrijas Vēstnesī” analizējis gan Latvijas administratīvā procesa regulējumu, gan sniedzis plašu citu valstu administratīvās tiesvedības analīzi, gan atspēkojis viedokļus par Senāta Administratīvā departamenta praktizētās uzraudzības kārtības tiesisko pamatu neesamību. Savukārt žurnālā “Jurists” sniedzis konkrētākus normatīvā regulējuma un tiesu prakses skaidrojumus, piemēram, par administratīvās tiesāšanās nodevu miertiesās, par Ministru kabineta ieceltu, bet Saeimas neapstiprinātu tiesnešu darbības tiesiskumu, par tiesneša amata savienošanu, par ministriju lēmumu likumības un lietderības pārbaudi administratīvā tiesā, ar konkrētiem faktiem atspēkojis ideju par Senāta iespējamo pārvietošanu uz Jelgavas pili u.c. jautājumiem. Plašu analīzi ar priekšlikumiem par disciplināratbildību Latvijas civildienestā un tiesu sistēmā publicējis rakstu krājumā “Darbam un tiesībām”.

Pēc Senāta likvidācijas

Padomju vara Latvijas Senātu likvidēja 1940.gada 26.novembrī. Taču Jānis Kalacs jau 20.septembrī rakstīja Latvijas PSR tieslietu tautas komisāram A.Jablonskim: “Sakarā ar priekšā stāvošo Senāta Administratīvā departamenta likvidāciju, lūdzu atbrīvot mani no šī departamenta priekšsēdētāja, Senāta Augstākās disciplinārtiesas priekšsēdētāja un senatora amata.” Tiesu pārvalde ziņoja, ka “Tautas Komisāru padome š.g. 26.septembra sēdē nolēma atbrīvot no amata pēc pašu lūguma, skaitot no š.g. 4.oktobra senatorus Kārli Ducmani un Kārli Puriņu un Senāta Administratīvā departamenta priekšsēdētāju senatoru Jāni Kalacu, atbrīvojot pēdējo ar to no Senāta augstākās disciplinārtiesas priekšsēdētaja amata.”

Vācu okupācijas laikā no 1941.gada septembra Jānis Kalacs darbojās Tieslietu pārvaldē un bija Latvijas Ģenerālapgabala Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Tiesu palātas Krimināldepartamenta tiesnesis.

Viņš bija viens no 188 Latvijas politiskajiem un kultūras darbiniekiem, kas 1944.gada 17.martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, pieprasot atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. Šis dokuments ir nozīmīgs apliecinājums latviešu pretošanās kustībai Otrā pasaules kara laikā.

Bēgļu gaitās

1941.gadā Kalacs pēdējā brīdī esot izglābies no deportācijas. 1944.gadā 76 gadus vecais senators kopā ar sievu Mariju (dz. Martinova, 1883-1957) devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņi dzīvoja Hidesenes (Detmoldas) bēgļu nometnē Ziemeļreinā-Vestfālenē.

Visu mūžu pavadījis intensīvā darbā, Kalacs arī trimdā bija rosīgs un darbīgs. 1945.gadā viņš ievēlēts par Latviešu Centrālās komitejas Augstākās sabiedriskās tiesas priekšsēdi. Latviešu bēgļu nometnēs izveidoja vietējās un apgabalu sabiedriskās tiesas un Augstāko sabiedrisko tiesu, kas sprieda pēc LCK pieņemtiem noteikumiem un piemērojoties Latvijas likumiem. Sabiedrisko tiesu izspriešanai piekrita lietas “par pretlikumīgu vai nemorālu rīcību, it īpaši par neslavas celšanu, aprūpes darba traucēšanu un latviešu tautas goda aptraipīšanu”, tās izsprieda arī civiltiesiskus strīdus. Kā rakstīja trimdas prese, šādu tiesu izveidošana bija nepieciešams solis “ne jau tamdēļ, lai tiesas izmantotu tāpēc, ka tās radītas, bet gan lai brīdinātu mūs saglabāt pašdisciplīnu un atgādinātu, ka esam kopības locekļi un ar savu rīcību esam atbildīgi ne tikai sev, bet gan visai latviešu tautai”. Par sabiedrisko tiesu tiesnešiem varēja būt personas ar nevainojamu dzīves gaitu, kāda visaugstākajā mērā tika novērtēta bijušajam senatoram.

Jānis Kalacs bija arī Latvijas Sarkanā Krusta prezidija loceklis trimdā. Šai organizācijai bija nozīmīga loma Latvijas suverenitātes fakta uzturēšanā. Skaidrojot Latvijas Sarkanā Krusta leģitimitāti, Kalacs jau divus gadus pirms vēsturiskā Trimdas senatoru 1948.gada atzinuma par Latvijas Satversmes spēkā esamību norādīja: “[..] ne pati Latvija kā demokrātiska valsts, nedz tās Satversme, nedz arī citi tās likumi legālā ceļā un kārtībā nav likvidēti. Latvijas suverenitāte un tās izdotie likumi pastāv spēkā arī tagad. Pēc šiem spēkā esošiem Latvijas valsts likumiem LSK līdz šai dienai pastāv kā oficiāli atzīta juridiska persona un pēc starptautiskām tiesībām ir arī Starptautiskā Sarkanā Krusta loceklis. [..] Tā pastāv tik ilgi, kamēr pastāv pati attiecīgā valsts un kamēr nacionālais SK pilda savus pienākumus, precizētus konvencijās par Starptautisko SK, vai arī pats likvidējas. Latvijas demokrātiskās valsts un Latvijas SK eksistences juridisko bāzi nav iespējams apstrīdēt. No saviem pienākumiem pret Starptautisko SK komiteju LSK nekad nav atteicies. [..] Latvijas Sarkanais Krusts ir spējīgs emigrācijas laikā turpināt savu Latvijas likumos un Starptautiskās SK konferencēs tam paredzēto darbību, kaut gan stipri ierobežotos apstākļos.”

Cienījamā vecuma dēļ Kalacam nevajadzēja obligāti iet darbā uztura devu dēļ, taču viņš to darīja, bijis naktssargs meža strādnieku grupā un savus sarga pienākumus pildījis ar viņam piemītošo kārtību un humoru. Bijis atjautīgs un patīkams sarunu biedrs un izpalīdzīgs cilvēks. Kā atzīmējis bijušais senators Mintauts Čakste – Kalacs bija no tiem, kuriem nav naidnieku. Vienmēr laipni smaidošs, labvēlīgs un izpalīdzīgs, viņš apbūra katru, kas nāca ar to saskarē gan kā tiesnesi, gan kā sabiedrisku darbinieku un vienkārši kā cilvēku. Arī lielajā vecumā saglabājis garīgu možumu un zināmu fizisku spēku.

Jānis Kalacs mira 1947.gada 2.februārī. Sēru paziņojumā bija rakstīts: “Naktī uz 2.februāri 1947.g. pēc grūtām ciešanām aizmiga Dieva mierā mans dārgais, neaizmirstamais vīrs senators Jānis Kalacs, dzimis 1868.g. 10.janv. Trikātā. Dziļi apbēdinātā sieva un brāļa dēls Detmoldā”.

Trimdas prese rakstīja: “Miris senators Jānis Kalacs, viens no vecās audzes darbīgajiem locekļiem”, “Senatora Kalača šīszemes gaitas izbeigušās, bet viņa možais gars, darbs un rosme mums paliks kā ceļvedis un piemērs darbīgas dzīves veidošanai.”

Atvadas kā trimdas svētbrīdis

Savā garajā un darbīgajā mūžā Jānis Kalacs saņēmis daudzus apbalvojumus. Viņam piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa 3.šķira 1926.gadā un 2.šķira 1935.gadā, Latvijas Sarkanā Krusta goda krusts, Beļģijas un Igaunijas Sarkanā krusta medaļas, Latvijas Aizsargu nopelnu krusts, Skautu svastika, Latvijas Aizsardzības biedrības medaļa, arī vairāki Krievijas ordeņi.

Taču vispatiesākais līdzcilvēku cieņas un pateicības apliecinājums bija atvadīšanās no sirmā senatora, viņam beidzot dzīves gaitas skaudrajos trimdas ceļos. Kalaca bēres izvērtās par sava veida “Latvijas nācijas trimdas svētbrīdi”, kas emocionāli aprakstīts trimdas “Nedēļas apskatā”: “Skaudra un asa, kā ziemas dienas riteņa brāzma, bēda iegūla latviešu bēgļu sirdīs, pulcējoties 8.februārī zem pusmastā nolaistā sēru karoga zīmes Hidsenas nometnē, pavadot sirmo Latvijas senatoru Jāni Kalaci mūža pēdējā gaitā. Sals un grūtības nekavēja ļaudis mērot garus ceļus, lai stātos pēdējo reizi šķirsta priekšā, kurā guldītais ir latviešu gara un goda piepildītājs. Dzīves nastas nesalauzts, tikai tālās gaitas piekusis, viņš brīdi atdusas mūsu vidū, lai sniegtu mērķi vēl tālāku. 

Nometnes zāle greznota lauriem un sēru zīmēm. Lēni plīvo sveču liesma pret sarkanbalto karogu, zem kura skautu un gaidu goda sardze ieslēgusi aizgājēja šķirstu. Ziedu un vainagu vidū zvīļo goda zīmes – garā mūža svētības mēmie liecinieki, un klusais izvadīšanas brīdis izvēršas par traģiskas varenības pilnu Latvijas nācijas trimdas svētbrīdi. [..] Ierodas Baltijas Centrālās Padomes pārstāvji. Klusi galvas liec LCK un AST locekļi, delegāti no amerikāņu joslas, draugi un tautieši. Goda sardzi nomaina akadēmiskās saimes locekļi un mācītājs J.Siliņš sāk garīgo piemiņas aktu. Viņš raksturo aizgājēju kā vīru, kas zināja savu laiku liktu Dieva rokā un tādēļ strādāja un cīnījās, pirms nāca nakts. Herta Lūse dzied par lielās mūžības sapņiem un A.Teichmana čello stāsta aizmūža stāstu netveramās melodijas valstībā. [..] Klusi virzās gājiens ar sarkanbaltsarkanām krāsām greznoto šķirstu caur svētvakara noskaņā slīgstošajām Detmoldas ielām, laukā uz pilsētas kapiem. Dažam Detmoldas latvietim liktens jau lēma šo kluso gaitu, nu šai trimdas veļu saimei piebiedrojies Jānis Kalacs. Mēmi sveša zeme saņem Latvijas māmuļas auklējumu, tikai vējš cērtas vēl skaudrāk sasalušajās smiltīs. Pēdējā lūgšana, pēdējie atvadu vārdi, vainagi un dziesma.”

 Informāciju sagatavoja: Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītaja Rasma Zvejniece

Ārstam Kārlim Lībietim - 175

9. maijā aprit 175 gadi, kopš dzimis ārsts, tautiskās atmodas darbinieks Kārlis Lībietis.

Dzimis 1846. gada 9. maijā (pēc vecā stila 27. aprīlī) Trikātas pagasta Kalna Lībiešos podnieka Pētera Lībieša (1811-1885) un viņa sievas Annas (1812-1862, dz. Kaģe) septiņu bērnu ģimenē.

Annas Kaģes (baznīcas grāmatās dzimtai minēts uzvārds Kaggis) dzimta ir saistīta ar ģenerāļa Jāņa Baloža un komponista Jāņa Ķepīša dzimtām. Annas vecākā brāļa Dāvida meita Anna salaulājās ar ģenerāļa Jāņa Baloža tēvabrāli Dāvidu Balodi. Savukārt viens no jaunākajiem brāļiem – Reinis Kaģis ir ģenerāļa Jāņa Baloža vectēvs. Annas jaunākais brālis Fricis Kaģis apprecējās ar komponista Jāņa Ķepīša vectēva māsu Mariju Ķepīti.

Lībiešu tēvs bija podnieks, viņš gatavoja māla traukus ļaužu ikdienas vajadzībām. Savus bērnus no mazām dienām audzināja pie kārtīga darba. Kārlim darba pienākumi sākās jau agros rītos, kad bija jādodas ganu gaitās.

Lasīt Kārlis iemācījās, vērīgi sekojot vecāko brāļu mācībām. Grāmatu pasaule vilināja un drīz vien saistīja zēna sirdi un prātu. Tēvs aizveda dēlu uz Valmieras apriņķa skolu. Sekmes bija teicamas, un ar katru dienu augtin auga vēlme iegūt labāku izglītību. Ar vecāku atbalstu Kārlis izglītību turpināja Rīgā, Vidzemes guberņas ģimnāzijā. Skolas brīvlaikos, viņš strādāja tēva sētā brāļu pulkā visus zemnieka darbus.

1862. gada 6. maijā no plaušu slimības nomirst māte. Nu rūpes par ģimeni – jaunākajām meitām un Kārļa skološanu – gulstas uz tēva pleciem.

Ar izcilām sekmēm pabeidzis ģimnāziju, Kārlis 1868. gadā iestājās Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē. Tur satikās ar citiem studentiem latviešiem. Vakaros viņi pulcējās, tā sauktajos, vakarnieku saietos. Starp viņiem bija arī jaunlatviešu ideologs Kronvaldu Atis. Kārlis Lībietis ar savu jaunības degsmi allaž bijis pašu rosīgāko vidū: viņš kļuva par Tērbatas latviešu rakstniecības vakaru (studentu korporācijas Lettonia) līdzdibinātāju 1970. gadā un jau pirms Krišjāņa Barona uzsāka vākt folkloru. 

Pirmajos studiju gados Kārlim Lībietim mācības ritēja bez pārtraukumiem, bet tad – vēstule no brāļa. Tēvs sasirdzis. Bez kavēšanās Kārlis steidzās uz māju. Brāļi tēva mājas jau atstājuši. Tiem nu pašiem savas mājas un rūpes pār tām. Kalna Lībiešu smagums gūlās vienīgi uz tēva pleciem. Dēla aprūpēts, tēvs drīz atveseļojas un mudinājis Kārli atpakaļ uz Tērbatu.

“Šoziem uz augstskolu vairs neaizbraukšu. Pastrādāšu mājās, papelnīšu naudu studijām. Kas es būšu par ārstu, ja pieļaušu tikko atžirgušajam tēvam mani apgādāt. Pa vakariem un katru brīvo brīdi turpināšu savu darbu par “Aci”, tās uzbūvi un darbību,” Kalna Lībiešu jaunākais dēls rakstīja draugam uz Tērbatu.

1873. gadā rūpīgi izstrādāto darbu “Acs” Kārlis Lībietis publicē jaunlatviešu nodibinātajā rakstu krājumā “Sēta, Daba, Pasaule” ceturtajā laidienā. Tajā viņš rakstīja: “Acs tāpat kā spieģelis uzņem visas ārpus viņas esošas lietas bildēs un pa sevišķiem redzes rīkiem kā pa telegrāfa drātēm samaņai dara zināmas. Bet otrkārt varam aci salīdzināt ar spieģeli, kurā visgaišāki atspīd mūsu ķermeņa klāšanās, dvēsele un gars.” Ņemot vērā, ka tālaika cilvēki tikpat kā nepazina savu organismu, Kārlis Lībietis uzņēmās grūto skaidrošanas darbu un vēl grūtāko – visu to vienkārši un pareizi latviski pateikt.

Par to 1991. gada žurnālā “Veselība” Arnis Vīksna raksta: “Šodien aprakstu “Acs” atzīst par pirmo (pie tam ļoti veiksmīgu) latviešu autora darbu cilvēka anatomijā un fizioloģijā. Kārlis Lībietis mums ir atstājis apjomā nelielu, bet vēsturiski nozīmīgu mantojumu.” Kārļa Lībieša apcerējumā „Acs” ir rodami daudzi jaundarināti vai atvasināti vārdi, kurus lieto arī mūsdienās, piemēram, radzene, cīpslene, dzīslene, tīklene, skatiens u.c. Viņš bija pirmais, kurš sāka lietot medicīnisko terminoloģiju latviešu valodā

1875. gadā Kārlis Lībietis beidz studijas. Viņa pirmā darba vieta ir Smiltenē. Lai arī šeit viņš strādāja tikai nepilnus divus gadus, Smiltenes novada muzeja ekspozīcijā ārstam Lībietim atvēlēta redzama vieta.

1877. gadā viņš pāriet darbā uz Drustiem. Viņa aprūpē ir Drustu un Gatartas pagasti. Jaunais ārsts drīz iegūst apkārtējo iedzīvotāju uzticību un cieņu. Pat muižnieka labu izglītību ieguvusī muzikālā meita viņam plaši atver sava tēva nama durvis. Sākumā kā simpātiskam viesim, vēlāk kā gaidītam ģimenes draugam. Viņi saderinājušies. Kāzas nav notikušas.

Kārļa Lībieša brāļa mazmeita Biruta Šteinberga 1996. gada publikācijā min, ka tuvojoties kāzu dienai, līgavas tēvs juties nepatīkami pārsteigts – nākamais znots kāzu viesiem pieskaitījis savus tuviniekus. “Būdams dakteris tu nevari vairs radoties ar latviešu zemniekiem! Es nesēdēšu ar tiem pie vien galda,” esot aizrādījis muižnieks. “Manās kāzās vecākus sēdināšu goda vietā, jo esmu zemnieka dēls, esmu latvietis!” droša un skaidra bijusi atbilde. Muižnieka šķiriskie uzskati bija augsts mūris, kas neļāva viņa meitai būt laimīgai.

Dzimtā glabātās atmiņas nesaskan ar 1900. gada 22. maija publikāciju par Kārļa Lībieša 25 gadu amata jubileju, kad sveicēju vidū un pie goda galda sēdēja gan muižniecība, gan zemnieki: “Tur sēdēja muižas īpašnieki, tur zemnieki, tur augsti mācīti, tur maz mācīti. Šis it sevišķi savā raibumā jauktais svētku galds haraktizēja pašu jubilāru, kas tiklab amata darīšanās, kā sadzīvē pazīst – tikai cilvēkus.”

Kārlis Lībietis darbam ziedoja visu savu brīvo laiku. Ilgi, pāri pusnaktij, viņš rakstīja ārsta padomus zemnieku tautai. Izkopt dzimto valodu Kārli Lībieti mudināja un ar padomiem palīdzēja Kronvalda Atis un Kaudzītes Matīss. Patiešām, tolaik slimību aprakstīšanai latvieši izmantoja no vācu valodas aizgūtus vārdus. Kārļa Lībieša grāmatā, kas būtībā uzskatāma par pirmo latviešu autora veidotu populārmedicīnisku enciklopēdiju ir vēl vairāk jaunvārdu, slimību un simptomu nosaukumu, kā pirmajā izdevumā “Acs”. Tajā viegli saprotamā valodā, īsi un konkrēti 11 nodaļās aplūkota cilvēka ķermeņa uzbūve un darbība, “vājības vispārīgi”, ārstēšana un pašārstēšanās (pēdējo nenoliedzot, ja vien saprātīga), palīdzība nelaimes gadījumos un spēji saslimstot, slimību profilakse, raksturīgākās pazīmes, slimnieku kopšana, uzturs, higiēniskas iemaņas u.tml. Grāmata guva vienprātīgu pozitīvu vērtējumu presē un vēl daudzus gadus bija vērtīgs padomnieks latviešu zemniekam. Kārļa Lībieša grāmatu “Ārsta padomi sevišķi lauciniekiem” ar 188 lappusēm un piecām ilustrācijām izdevusi Jāņa Ozola apgādniecība Vecpiebalgā 1890. gadā.

Ārsts Kārļa Lībieša attieksme pret saviem pienākumiem ātri izplatījās piebaldzēnu vidū un viņa darba apjoms dubultojās. Viņa aprūpei pievienoja arī Jaunpiebalgas un Rankas pagastus. Lai atrastos savu slimnieku centrā, ārsts 1902. gadā pārcēlās uz Jaunpiebalgu, kur doktorāta ēka Brāļu Kaudzīšu ielā 10 stāv vēl tagad (ēkā kopš 2016. gada atrodas Jaunpiebalgas mākslas un mūzikas skola). Tagad pie Kārļa Lībieša nāca un brauca slimnieki jau no četriem pagastiem. Daudz bija tādu, kuriem vajadzēja ārsta mājas vizīti. Nereti ziemā, pa aizputinātiem ceļiem, pa kuriem zirgs spēja virzīties uz priekšu tikai lēnos soļos, ārsts mēroja lielus attālumus, bet viņš bija pārpilns ar labestību, un ar vēlēšanos palīdzēt. Hipokrāta zvērests viņa krūtīs bija atradis siltu mājvietu.

Par ārsta palīdzību savās atmiņās stāstīja arī Emīla Dārziņa māte: “Kad acis piecgadīgajam Emīlītim sāka palikt arvien sliktākas, aizvedām uz Vecpiebalgas acu ārstu. Nodzīvojām tur trīs mēnešus, bet labuma nebija. Pārbraucām mājā un aizvedām pie ārsta Dr. K. Lībieša. Caur viņa padomiem Emīla veselība sāka uzlaboties.”

Ārsts bieži publicēja periodikā rakstus, sniedzot padomus un pamācības plašākam lasītāju lokam, kā rīkoties slimību gadījumos mājas apstākļos. Mācīja, kā atsevišķos gadījumos izsargāties no saslimšanas. Rakstīja par pareizu uzturu un citiem toreiz aktuāliem jautājumiem.

Ne vien par slimajiem rūpējās Kārlis Lībietis, viņš bija arī savas apkārtnes sabiedriskās dzīves dvēsele. Pēc sava rakstura būdams sirsnīgs un atklāts, viņš prata iedvesmot arī citus kultūras un garīgās dzīves notikumiem. Ārsts bija Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrības priekšnieks. 1900. gada “Baltijas Vēstnesī” lasāms: “Uzticību, cieņu un slavu Dr. K. Lībietis ir iemantojis, kopjot savu ārsta amatu, bet mīlestību viņš ir iemantojis, ņemot dalību pie savas apkaimes garīgās dzīves.”

Pašaizliedzīgi kalpojot slimajiem un rūpējoties par kultūras dzīvi, 1904. gada 12. maijā (v.st. 29. aprīlī) savā piecdesmit astotajā mūža gadā stāja pukstēt ārsta Kārļa Lībieša sirds.

1904. gada 10. maijā uz Jaunpiebalgas baznīcu plūda gājēju un braucēju straumes pa visiem apkārtējiem ceļiem un takām, lai atvadītos no cilvēka, kurš savu dzīvi bez atlikuma bija ziedojis savai tautai. Ieradušies bija Trikātas, Smiltenes, Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrību kori un draudžu mācītāji. Tālus ceļus mērojuši radi no Trikātas un Bilskas pagastiem. Milzīgā pavadītāju pulka vidū bijusi ārsta jaunības dienu līgava ar sēru plīvurīti ap cepuri. Uz viņas vainaga lentes uzraksts “Manam neaizmirstamajam Dr. K. Lībiešam”.

Jaunpiebalgas kapsētā pa labi no kapličas ir saglabājies piemineklis ārstam Kārlim Lībietim melna akmens krusta veidā.

Ārstam, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim

Jūlijam Aleksandram Mežciemam - 130 

Aleksandrs Jūlijs Mežciems dzimis 1891. gada 4. aprīlī Trikātas muižā tirgotāja Dāvida Mežciema (1862-1905) un viņa sievas Minnas Marijas (1860-1923, dz. Ērmane no Jaunbrenguļu Staužām) ģimenē kā ceturtais bērns piecu* bērnu pulciņā. Pirmo izglītību baudījis mājās, pēc tam vienu gadu mācījies Palsmanes draudzes skolā. 1902. gadā sācis apmeklēt Rīgas Aleksandra ģimnāziju, kuru absolvējis 1911. gadā. Tajā pašā gadā sācis studēt Tērbatas Universitātē matemātiku, bet jau pēc dažiem mēnešiem pārgājis uz Medicīnas fakultāti. Studiju laikā bijis volontieris venerisko un ādas slimību klīnikā pie prof. Paltsona un sieviešu slimību klīnikā pie prof. Mihnova.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada 14. jūlijā Aleksandrs Mežciems iestājies brīvprātīgi par jaunāko ārstu Krievijas Sarkanā Krusta pārsiešanas punktā, kur strādājis vairāk nekā gadu, piedalīdamies kaujās Prūsijā, Polijā un Lietuvā. 1915. gada rudenī, atvaļinājuma laikā, turpinājis studijas. Nodibinoties Latviešu strēlnieku pulkiem, 1915. gada decembra sākumā tiek iecelts par jaunāko ārstu 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā, ko pēc gada pārdēvē par pulku. Ņemot atvaļinājumus starpbrīžos starp kaujām, viņš 1916. gadā absolvē Tērbatas Universitāti, iegūstot ārsta grādu.

Dr. A. Mežciems piedalījies vairākās kaujās, iznesis no kaujas līnijas daudzus ievainotus karavīrus, arī sava bataljona komandierus. Vēlāk, nodibinoties Latvijas brīvvalstij, Dr. Aleksandrs Mežciems apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru par to, ka “1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna viņš, apsvēris to, ka kaujās ievainotie 20°C salā nespēs aiziet uz 3 km attālo pārsienamo punktu un līdz ar to tiem draudēs nosalšana, pēc paša ierosmes pārcēla punktu 400 soļu no priekšējās līnijas un, par uguni nebēdādams, sniedza ātru palīdzību cietušajiem."

Rakstnieks Aleksandrs Grīns romānā "Dvēseļu putenis” aprakstot Ziemassvētku kaujas, daudzviet piemin ārstu Mežciemu. Lūk, kā rakstnieks viņu raksturo: "Tak nāk no kalna puses cilvēks, bez baiļu brizdams iekšā Tīreļpurvā.

Tas jaunais vidzemnieku pulka ārsts, kas simtus ievainotus šodien izlaidis caur savām spalvainajām rokām.

No kalna sāniem ievirzījies gabaliņu purvā vidzemnieku pārsiešanas punkts, un ārsts ir strādājis no rīta tumsas līdz pat nakts tumsai. laizdams no mutes pīpes dūmu mutuļus un mundrinošus vārdus tiem ievainotiem, kas vēl dzīvos, un no purva iznestiem mirējiem.

Tad vairs nenes neviena. Sanitāri un feldšeri līdz nāvei guruši, sāk turpat asiņainā sniegā noberzt asinīm kaltušās rokas, bet ārsts pūš vēl lielākus dūmu mutuļus no savas pīpes un skatās prom uz to pusi, kur sniegā vēl var manīt sakritušas karotāju rindas.

lzdauza pīpi, bāž to kabatā un garos soļos iet uz purva pusi.

Bargāks vēl kļuvis ziemas sals. vietām vairs nelaiž kājas cauri sniegsegai par ledu sasalušās asinspaltis, bet dažā vietā gājējs grimst līdz gurniem, citā uz mutes klūp un atkal ceļas kājās, lai cīnītos tālāk pa dziļa sniega lauku.

Jauno ārstu iedzinusi šai miroņlaukā alka pārliecināties pašam, vai miroņiem vēl neguļ blakus kāds lodes sadragāts pusdzīvs.

Ārsts iet gar sniegā iegrimušiem augumiem, vēro, skatās un pēta, bet neredz sakustamies it neviena.

Visiem, pie kuriem tas noliecas. ir stiklainas acis un pelēkzilganas sejas, un palīdzību te nelūdz vairs neviena balss.

Ārsts atsēžas uz sniega valnīša, aiz kura sakrituši četri mīnas sadragāti līķi, īgni rūkdams, piebāž no jauna pīpi, meklē sērkociņus un iesāk smēķēt - un piepeši kaut kas nikni aizspindz tam gar galvu.

Ārsts gausi ceļas kājās, sāk iet atpakaļ, un vācu sargu lodes viņu pavada līdz pašam Ložmetēju kalnam, spindzēdamas pakaļ tā pīpes laistiem dūmiem."

No 1917. gada beigām Aleksandrs Mežciems strādāja par asistentu Tērbatas Universitātes lekšķīgo slimību hospitālajā klīnikā līdz pat 1918. gada jūlijam, kad Tērbatas Universitāti pārcēla uz Voroņežu.

Un atkal turpinās Dr. Mežciema aktīvās militārās gaitas. Ar speciālu ziņojumu Ziemeļkrievijas flotes daļām viņš nonāk līdz pat Arhangeļskai, kur pievienojās flotes vienībām par vecāko ārstu uz karakuģa “Jaroslavna”. Ar šo kuģi viņš nonāk Šerbūrā, Francijā. 1919. gada sākumā viņš piedalās Latvijas delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē. Latvijas valdības uzdevumā Aleksandrs Mežciems dodas atpakaļ uz Latviju ar sanitāriem piederumiem un medikamentiem jaunajai Latvijas armijai.

1919. gada 4. jūlijā viņš stājās Baloža brigādes studentu rotas rindās un kā vienkāršs karavīrs piedalās kaujās Vidzemē. Vēlāk viņam tiek uzdots organizēt Liepājas kara slimnīcu kara ostā. 1919. gada novembrī Bermonta karaspēka Pleves grupa uzbruka Liepājai, un 15. novembrī tai izdevās izlauzties līdz kara ostai un tuvoties kara slimnīcai. Tad Dr. Mežciems noorganizē no sanitāriem kaujas grupu, pievienojas jau izklīdinātām latviešu vienībām
un kopējiem spēkiem pāriet prettriecienā un izsit Pleves grupu no kara ostas. Viņš saņem gūstā vairākus bermontiešu virsniekus. Nedaudz vēlāk viņš uzzina, ka bermontieši Džūkstē nošāvuši viņa jaunāko brāli.

1920. gada 1. decembrī Dr. Mežciemu ieceļ par LU ķirurģiskas propedeitikas klīnikas asistentu Rīgas pilsētas 1. slimnīcā; 1921. gada februārī viņš dodas prof. Jēkabam Alksnim līdzi uz Rīgu. 1921. gada 1. aprīlī viņš pulkvežleitnanta pakāpē atvaļinās no armijas. Kad Rīgas pilsētas 2. slimnīcā tiek izveidota LU ķirurģisko slimību fakultātes klīnika, Dr. Mežciems pāriet uz to par asistentu. Būdams spējīgs pasniedzējs, viņš prata ieinteresēt par ķirurģiju daudzus topošos ārstus un izveidot ap sevi nelielu ārstu grupu, kas īpaši interesējās par traumatoloģiju. Lai arī Dr. Mežciems savas īsās universitātes karjeras laikā publicēja vairākus zinātniskus rakstus, tomēr pedagoģiskais darbs LU nekļuva par viņa sirdslietu un 1930. gada 1. oktobrī viņš aiziet no darba Latvijas Universitātē.

Ar gandarījumu viņš pieņem uzaicinājumu organizēt Negadījumu apdrošināšanas pārvaldes ambulances. Šī jaunā nozare Latvijā vēl nebija izkopta. Tāpēc Dr. Mežciems vispirms apceļo tolaik redzamākos Eiropas traumatologus Vācijā un Austrijā, gūstot nepieciešamās zināšanas. Īpaši cieši sakari izveidojās ar slavenā ķirurga Lorenca Bēlera klīniku Vīnē. Sākot praktisko darbu Negadījumu apdrošināšanas pārvaldē 1927. gadā, Dr. Aleksandrs Mežciems vispirms izveidoja nelielu, bet vēlāk plašu un modernu ambulatorisku iestādi. Rūpīgi atlasīja ārstus, kas vēlējās specializēties traumatoloģijā un palīdzēja tiem papildināties ārzemēs. Neizpalika arī sasniegumi, piemēram, spieķa kaula tipisko lūzumu ārstēšanā. Darba rezultāti neatpalika no Vīnes klīnikas rādītājiem. Ar apbrīnojamu pacietību Dr. Mežciems, kas bija anekdotiski slavens ar savām asām un īsām atbildēm, bruģēja ceļu traumatoloģijai Latvijā. Viņš bija apmeklējis visas slimnīcas Latvijā, apspriedis problēmas ar lauku un mazpilsētu kolēģiem, devis viņiem padomus un ierosinājumus.

Pēc Negadījumu Apdrošināšanas pārvaldes likvidēšanas Dr. Mežciems darbojās slimokasēs un privātpraksē, specializējoties vēnu varikozo paplašinājumu ārstēšanā. Viņš bijis arī ilggadējs studentu ārsts. No 1929. gada darbojies par ārstu 5. Rīgas aizsargu pulkā. 1932. gadā kļūst par šā pulka vecāko ārstu, bet no 1935.

gada viņš ir Aizsargu štāba ambulances priekšnieks. 1934. gada naktī no 15. uz 16. maiju Dr. Mežciemam uzticēta pārsiešanas punktu ierīkošana un uzraudzība Rīgā.

Dr. A. Mežciema lielāka vājība pēc traumatoloģijas bija lauksaimniecība. Viņš bija nolēmis izveidot savas mājas Priekuļu pagasta Kalna Plūčus par priekšzīmīgu lauksaimniecību. Tas nebija viegli, jo zeme nebija no labajām. Kalna Plūču māja vēl tagad atrodas vienā no gleznākajām vietām Vidzemē. Droši vien bija domāts, ka viņa dēls Dāvis, kas sākumā bija mācījies Rīgas Franču licejā, bet 1940. gadā bija spiests pāriet uz Priekuļu lauksaimniecības skolu, kādreiz šo saimniecību mantos un tālāk izkops. Diemžēl viņam nebija lemts piedzīvot Latvijas neatkarības atgūšanu.

Kopš 1990. gada šajā saimniecībā apbrīnojami veiksmīgi darbojās Dr. Aleksandra Mežciema meita leva Mežciema-Kīta (Keith). Pati māja, tās apkārtne ar lielu zivju dīķi, vecām kļavām, saimniecības ēkām, no jauna iekoptu sakņu un puķu dārzu, taku uz Raunīša upīti un tālāk uz mežu lēni, bet mērķtiecīgi, pilnīgā sapratnē un saticībā ar jauno latviešu ģimeni tika atjaunota un nu jau atkal bija atguvusi paraugsaimniecības nosaukumu.

Līdz pat mūža beigām zeme bija Dr. Mežciema vājība un vaļasprieks. Arī Anglijā, kur viņš ar ģimeni nokļuva kara bēgļu gaitās, pie savas mājas Birmingemā viņš kopā ar dzīvesbiedri izkopa skaistu dārzu. Tuvinieki un draugi zina stāstīt vēl par divām Dr. Mežciema vājībām: ceļošanu kājām un kriminālromānu lasīšanu. Uzskata, ka viņam piederējusi Latvijā plašākā kriminālromānu bibliotēka, turklāt grāmatas bijušas visdažādākās valodās.

Vācu okupācijas laikā Dr. Mežciems strādāja par ārstu Dzelzceļa virsvaldē. Bēgļu gaitās visa ģimene nokļūst Vācijā, kur ģimenes galva pelna iztiku, strādādams medicīnisko darbu. Dēls 1944. gada vasarā tika iesaukts leģionā. Tikai pateicoties laimes gadījumam un Mežciema kundzes uzņēmībai ģimene kara beigās varēja atkal apvienoties un 1947. gadā izceļot uz Angliju. Šeit Dr. A. Mežciems nespēja iekļauties medicīniskajā darbā. Šo enerģisko un stalto vīru ar gludi skūto galvu, mūžīgo pīpi zobos, skopu un īsu vārdos, bet vienmēr izpalīdzīgu darbos, skāra trieka.

Dr. Aleksandrs Mežciems mira 1960. gada 3. maijā Anglijā un tika apbedīts Brukvūdas kapos.

1921. gadā salaulājās ar ārsta pulkveža un LU ķirurģijas profesora Jēkaba Alkšņa meitu Mildu Elvīru Alksni (1902-1982), meita Ieva Liene (prec. Kīta, 1931-2016), dēls Dāvids Jēkabs Ivars (1925-1987; 2. pasaules kara laikā dienējis latviešu leģionā). Mazmeita Trūdija Žagare.

* Māsas Anna Veronika prec. Tobies (1887-1921), Olga Elizabete prec. Launaga (1888-1962, 1949. gadā represēta, 1955. gadā atbrīvota), brāļi Jānis Mežciems (1889-1957, Latvijas armijas kapteinis, LKO kavalieris), Mārtiņš Voldemārs (1892-1919).

Vai zināt, kāda saikne latviešu arhitektam Frīdriham Skujiņam (1890-1957) ar Rīgu, Tallinu, Ķemeriem, Trikātu, Berlīni un Leipcigu?

Arhitekts Frīdrihs Kārlis Skujiņš

Latviešu arhitekts Frīdrihs Kārlis Skujiņš dzimis 1890. gada 20. maijā Rīgā ierēdņa ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas reālskolā (1901-1908), studēja Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā (1908-916). Jau studiju laikā strādāja dažādos Rīgas arhitektu birojos, Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur piedalījās Voroņežas rūpnīcu projektēšanā, Maskavā ieguva RPI inženiera-arhitekta grādu, darbojās Padomju Krievijas Kara būvniecības pārvaldē.

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām Frīdrihs Skujiņš 1921. gadā atgriezās dzimtenē, uzsāka arhitekta privātpraksi un sāka strādāt par asistentu Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē.

Piedalījās daudzu būvju projektēšanā.

1923. gadā viņš izplānoja jauna kinoteātra Splendid Palace projektu Elizabetes ielā Rīgā un kinoteātra Gloria Palace projektu Tallinā pēc uzņēmēja Vasīlija Jemeļjānova pasūtījuma. 

1924-1933 projektēja Ķemeriem: ūdens torni ar skatu laukumu, kas atgādina bāku, atjaunoja peldiestādi, projektēja atpūtas un sporta namu, ko pārveidoja par restorānu Jautrais ods. 1934. gadā Jelgavā iesvētīta Frīdriha Skujiņa projektētā Septītās dienas adventistu baznīca.

Pēc viņa būvmeta 1936.-1938. gadā uzcēla Latvijas Tiesu pils ēku Rīgā.

1938. gadā viņš kopā ar Georgu Daugi ieguva vienu no trim 1. godalgām Uzvaras laukuma idejas projektu sacensībās un saņēma uzdevumu strādāt pie tā novietnes projekta.  

1939. gadā Skujiņš pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Berlīnē viņš strādāja profesora Rimpela (Rimpel) arhitektūras birojā.

Pēc kara beigām bija Lielberlīnes maģistrāta (Magistrat von Groß-Berlin) arhitekts (1945-1948), pēc tam vācu speciālistu grupā viņš strādāja pie PSRS vēstniecības Berlīnē jaunas ēkas projekta, kuru projektēja arhitekts Anatolijs Striševskis (1949-1951), bija Vācu Būvakadēmijas (Deutsche Bauakademie) vadošais arhitekts (1951-1953), Leipcigas opernama (Opernhaus Leipzig) projekta galvenais arhitekts (1953-1954), Vācu Būvakadēmijas institūta direktors (1955-1957).

Miris 1957. gada 27. februārī Berlīnē.

Frīdriha Kārļa Skujiņa projekti:

• Riharda Poles (Richard Pohle) fabrikas ēkas Rīgā (1915-1917)
• kinoteātris Splendid Palace Elizabetes ielā (1921-1922)
• kinoteātris Gloria Palace Tallinā (1923-1925)
• Ķemeru peldiestādes atjaunošana ar dūņu vannām (1924)
• Ķemeru ūdenstornis ar skatu laukumu (1929)
• Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas kapela (1930-1931)
• Ķemeru sporta un atpūtas komplekss, vēlāk pārveidots par restorānu "Jautrais ods" (1933)
• Jelgavas Skolotāju institūta ēkas atjaunošana (1936)
• Latvijas Tiesu pils (kopā ar Aleksandru Klinklāvu, 1936-1938)
• Strenču luterāņu baznīcas tornis (1937)
• Trikātas 6-klasīgā pamatskola "Gaismaskalns" (1937-1939)
• Bērzpils 6-klasīgā pamatskola
• Uzvaras laukuma novietnes projekts (1939)
• Muzikālās akadēmijas (Singakademie Unter den Linden) ēkas pārbūve (1946-1947)
• PSRS vēstniecības ēkas projekts Unter den Linden ielā Berlīnē (kopā ar Anatoliju Striževski, 1948-1951)
• PSRS Tirdzniecības pārstāvniecība Berlīnē (1951-1953)

Tālavas senatnes pētītāju biedrības ekskursija

H. Enzeliņa vadībā 1938. g. 2. jūlijs

No Dr.hist., docenta Tāļa Pumpuriņa kolekcijas

Latviešu dzīve Sibīrijā

1949. gada 25. marts - latviešu iedzīvotāju deportācijas diena.

Kārlim un Annai (dz. Markova) Kalniņiem (no Trikātas pagasta "Rušu" mājām) ir četri bērni - Jānis, Imants, Gunārs un Elza. Ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Jānis Kalniņš Sibīrijā apprecējās ar igaunieti Rozāliju. Kārlis Kalniņš dzimis igauņu ciemā Lilliengofkā 1956. gada martā. 

Kārļa Kalniņa ģimenes fotogrāfijas, uzņemtas izsūtījumā. 

Aleksandram Blaubergam - 140

22. martā aprit 125 gadi, kopš dzimis jūras lidotājs, virsleitnants, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Aleksandrs Blaubergs. Viņa kaujās rūdītais mūžs bija īss, Aleksandrs Blaubergs gāja bojā 24 gadu vecumā.

Dzimis 1896. gada 22. martā Pēterburgā, ģimenē, kura cēlusies no Trikātas pagasta, tēvs Mārcis Blaubergs, māte Natālija (dz. Rodionova).

Aleksandrs mācījies Pēterburgas komercskolā, pēc kuras absolvēšanas iestājies Pēterburgas Politehniskajā institūtā, studējis ekonomikas nodaļā. Kara izglītību ieguvis pie institūta noorganizētajos jūras aviācijas teorētiskos kursos.

1917. g. 17. martā komandēts uz Baku, kur beidzis nesen izveidoto Jūras aviācijas skolu, ieguvis admiralitātes praporščika pakāpi.

Aleksandrs Blaubergs kalpojis krievu armijā kā jūras lidotājs. Pirmajā pasaules karā pirmo reizi vēsturē cīņas notika ne tikai uz zemes, bet arī debesīs. Lai gan aviācija bija tikko izveidota, tā uzreiz iesaistījās kaujās. Tieši Pirmais pasaules karš un pilsoņu karš Krievijā bija latviešu tautas pirmo pilotu kalve. Paradoksāli, bet karš bija latviešu lielā iespēja lidot, ko izmantoja simt līdz simt piecdesmit vīru dažādās frontēs.

Bēgdams no lieliniekiem, Aleksandrs Blaubergs dienējis Gruzijas bruņotajos spēkos. 1918. gadā atgriezies Latvijā un 18. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas nacionālajā armijā. Viņš kā Latvijas armijas brīvprātīgais un frontes izlūks piedalījies visās kaujās pret lieliniekiem, sākot Kurzemē pie Lielauces, līdz Rīgas atbrīvošanai. Par kaujas nopelniem paaugstināts par virsleitnantu.

1919. gada 24. janvārī Kurzemē kopā ar rotmistru Skujēnu brīvprātīgi devās izlūkot uz Lēnes muižu. Kad Skujēns sadursme krita, Aleksandrs zem spēcīgas ienaidnieka uguns izlauzās cauri aplencēju rindām, turpināja izlūkošanu un ievāca nozīmīgas ziņas, kuras pēc tam sniedza bataljona vadībai.

1919. gada 12. februārī virsleitnantu Aleksandru Blaubergu no Neatkarības rotas pārvietoja uz Jātnieku vadu. Vasarā jau no I Jātnieku diviziona piekomandēja Latvijas kara aviācijai, kura tikko sāka organizēties. Aleksandrs palīdzējis izveidot Gaisa kara spēkus, kas sekmīgi spētu cīnīties pret ienaidnieku, un arī pats piedalījies kaujas lidojumos.

1920. gada 29. jūlijā, lidojot uz fronti, pie Pļaviņām aizdegās virsleitnanta Aleksandra Blauberga lidmašīna, kurā lidotājs ar novērotājiem Rulli un Zīvertu dzīvi sadega.

1920. gada 3. augusta laikrakstā “Latvijas Sargs” aprakstīta bojā gājušo karavīru pavadīšana pēdējā gaitā no Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcas kapličas. Pavadīt bija ieradušies arī armijas virspavēlnieks ģenerālis Jānis Balodis, ģenerālis Kārlis Goppers, Rīgas garnizona virsnieki. Daudzu tūkstošu lielais gājiens devās uz staciju, kur tika nodotas tālākai vešanai uz Trikātu virsleitnanta Aleksandra Blauberga mirstīgās atliekas un no stacijas gājiens devās pa Aleksandra ielu uz Brāļu kapiem, kur apglabāja Rulli un Zīvertu.

Tajā pašā dienā 1920. gada 3. augustā Aleksandrs Blaubergs apglabāts Trikātas vecajos kapos. Uz kapa uzstādīts tipveida betona ar granīta šķembu piejaukumu piemineklis, ko pēc tēlnieka Jāņa Brieža meta darinājusi Oto Dambekalna darbnīca. Piemineklī atainots ērglis un lidmašīnas propellers, kura centrā iestrādāts keramikas medaljons ar fotogrāfiju. Piemineklī atveidotais ērglis – spēka un uzvaras simbols. Šādi monumenti bojā gājušo lidotāju piemiņai joprojām redzami gan Rīgā Meža kapos, gan citviet Latvijas kapsētās.

Par cīņām pie Lēnas muižas Aleksandram Blaubergam pēc nāves – 1921. gadā piešķīra Lāčplēša Kara ordeni Nr. 837.

Ģenerālim Jānim Balodim – 140

Jānis Balodis bija Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks (1919–1921), armijas ģenerālis, visu šķiru Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, no 1931. līdz 1940. gadam – Latvijas kara ministrs, 1934. gadā aptuveni divus mēnešus Latvijas tieslietu ministrs. Piedalījās 15. maija valsts apvērsuma organizēšanā, Valsts un Ministru prezidenta biedrs, oficiāli otrā persona valstī aiz Kārļa Ulmaņa līdz aiziešanai no amatiem 1940. gada 5. aprīlī.

Kopš 1881. gada 20. februāra, kad Trikātas pagasta “Vēžniekos” piedzima Jānis Balodis, pagājuši 140 gadi. Šajā laikā Latvijā nomainījušās dažādas varas – cariskā Krievija, brīvā Latvija, padomju un vācu okupācija, atkal brīva Latvija. Lai gan padomju okupācijas gados par ģenerāli nerunāja, vēstures stundās nepieminēja un publikācijas nesagatavoja, no tautas atmiņas viņš nav izdzēsts.

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs raksta: “Viņš bija un ir ļoti pretrunīgi vērtēta personība. Pelnīti vai nepelnīti, bet viņš ir visslavenākais no Latvijas ģeneralitātes. Ģenerāli Jāni Balodi, nevar izraut no mūsu valsts militārās un politiskās vēstures konteksta. J. Balodis bija daudz lamāts, pat nīsts, gan no laikabiedru puses, gan to pēctečiem. Viņš bija arī dievināts, padarīts par savdabīgu kulta tēlu, kura fotogrāfija blakus Vadoņa K. Ulmaņa bildei bija jāizkarina teju vai visās publiskajās vietās. Viņa novērtējums bija plašs: no "Baltā ģenerāļa" līdz hroniskam kāršu spēlmanim un "Dzimtenes nodevējam”.”

Ģenerālim Jānim Balodim veltītas vismaz 6 grāmatas, neskaitāmas publikācijas, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs glabā viņa ordeņus, tostarp arī Lāčplēša Kara ordeņa visas trīs šķiras, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs dažādas sadzīves lietas: unikālu porcelāna trauku komplektu – pusdienu servīzi, ko Rīgas pilsēta 1936. gadā dāvinājusi pirmajam Latvijas nacionālās armijas ģenerālim, toreizējam kara ministram.

2018. gada nogalē “Latvijas Avīzē” Gundega Skagale sagatavoja publikāciju “Ģenerāļa Jāņa Baloža Bībele atklāj noslēpumu”. Tā ir jauna liecība par Jāni Balodi.

“Nosūtot uz restaurāciju Rīgas Vecās Ģertrūdes baznīcas altāra Bībeli, atklājušies sen piemirsti notikumi. Restaurācijas darbu gaitā pamanīta titullapa, kas bijusi salīmēta ar pirmo lapu. Bet uz titullapas bijis ieraksts par to, ka grāmata ir Latvijas Septītās dienas adventistu draudžu savienības dāvinājums ģenerālim Jānim Balodim.

“Šī Bībele pie mums ir jau ļoti sen, tāpēc nolēmām to nodot restaurācijai. Bībele tika lietota kā altāra Bībele, bet tikai vizuāli, ne praktiski. Tā netika šķirstīta un lasīta. Tāpēc bija liels mūsu pārsteigums, ka restaurācijas darbu gaitā atklājās titullapa ar dāvinājuma ierakstu ģenerālim Balodim,” teic Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes administratore Inga Karu.

Ieraksts liecina, ka 1936. gada 17. jūnijā Latvijas Septītās dienas adventistu draudžu savienība “mīļā cieņā” pasniegusi “varonīgajam tēvijas sargam kara ministrim ģenerālim Jānim Balodim, kurš ar brašajiem latvju dēliem izcīnīja Latvijas neatkarību un brīvību un stāv nomodā par tās drošību, dziļā cieņā pasniedzam šo mūžīgo, stipro patiesības Vārdu, kuram sekojot tautas un valstis ir tapušas stipras un piedzīvojušas garīgu un laicīgu uzplaukumu”.

Kā adventistu dāvana nonākusi uz luterāņu baznīcas altāra? Inga, kura Vecajā Sv. Ģertrūdes draudzē ir jau 15 gadus, teic, ka līdz šim draudzes locekļi nav zinājuši, kādu noslēpumu glabā altāra Bībele. Bet draudzes kādreizējais mācītājs Romāns Skuja, kurš šajā draudzē kalpoja no 1973. līdz 2009. gadam un nupat nosvinējis 95. dzimšanas dienu, zinājis teikt, ka ģenerālis Balodis bijis Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes loceklis un Bībeli uzdāvinājis pirms savas izsūtīšanas. Bet titullapu padomju laikos esot aizlīmējuši draudzes locekļi drošības nolūkos. Līdzīgs dāvinājums bijis arī valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. 

Rodas jautājums, kāpēc adventisti ģenerālim dāvināja Bībeli? Literatūras izplatīšanas darbs Septītās dienas adventistu draudzēs vienmēr ir bijusi svarīga misijas metode, lai stāstītu par ticību. Turklāt jāņem vērā, ka līdz 1936. gadam adventistiem Latvijā bija ziedu laiki – draudzes kļuva arvien lielākas, attīstījās misijas skola Sužos, uzcelts dievnams Rīgā. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā pakāpeniski mainījās arī valsts attieksme pret adventistu draudzi.

30. gadu Latvijas prese nav pievērsusi uzmanību Septītās dienas adventistu vizītei pie kara ministra ģenerāļa Baloža, taču, atspoguļojot Ministru prezidenta dienas kārtību, norāda, ka 1936. gada 3. aprīlī Adventistu draudžu savienības pārstāvji bijuši vizītē arī pie K. Ulmaņa un uzdāvinājuši viņam “latviskā sējumā darinātu Bībeli”. Tā ir identiska kā ģenerālim Balodim pasniegtā. “Pasniedzot ministru prezidentam skaisti un grezni iesietu Bībeli, kurā arī atradās sevišķa adrese uz pergamenta, sekoja jautājumu pārruna par organizāciju, skolu un vispārējo darbību. (..) Audiences acumirkļi pagāja ātri, un šķiroties vadonis sacīja: “Strādāsim katrs savā vietā, es savā vietā un jūs savā””, pār tā laika tikšanos ar Ulmani vēstī adventistu mēnešraksts “Adventes Vēstnesis”.

Tomēr adventistiem nepalīdzēja vārdos un darbos demonstrētā vadoņa autoritātes slavināšana. Latvijas valsts kontrolēja gan atsevišķu adventistu draudžu, gan arī Draudžu savienības darbību. Tā, piemēram, adventistu mācītājiem atļāva strādāt draudzēs tikai tad, ja to bija apstiprinājusi Garīgo lietu pārvalde. Tā kā, pēc jaunajiem noteikumiem, draudzē vajadzēja būt vismaz 50 locekļiem, daudzām mazajām adventistu draudzēm bija jāapvienojas ar lielākām.”

Lit.: https://www.la.lv/generala-bibele-atklaj-noslepumu 

https://www.sargs.lv/lv/vienibas-un-personibas/2021-02-20/generalis-jbalodis-cilveks-un-karavirs

Foto: Timurs Subhankulovs

ATVADU VĀRDI SKOLOTĀJAI ZELTĪTEI ČAKĀRNEI 

1932.03.06. – 2021.12.02.

Tu aizej sniegos baltos.

Uz kokiem baltas ēnas krīt.

Un vēji klusinātos altos

Tev klusu šūpļa dziesmu dzied.

(K. Apškrūma)

Aukstā 12. februāra dienā pa sniegoto Mūžības taku no mums projām aizgājusi skolotāja Zeltīte Čakārne.

Zeltītes Čakārnes dzīves gājums sācies Rīgā, beigusi Rīgas 5.vidusskolu un pēc Rīgas Pedagoģiskā institūta Valodu un literatūras fakultātes absolvēšanas 1955. gadā uzsākusi darba gaitas Trikātas pamatskolā.

Skolotājai Zeltītei Čakārnei Trikātas pamatskola ”Gaismaskalnā” bija pirmā un vienīgā darbavieta (1955- 2009).

Skolotājas Zeltītes darba mūžs Trikātas pamatskolā mērojams un vērtējams trīs paaudzēs. Ne viens vien trikātietis varētu teikt, ka skolotāja mācījusi viņam, viņa vecākiem un vecvecākiem latviešu valodu.

Skolotāja Trikātas skolu varēja saukt par savu, jo no 1969. līdz 1987. gadam bija skolas direktore. Ar savu mērķtiecīgo darbu, skatu nākotnē, labestību spējusi Trikātas pamatskolu pacelt augstā līmenī, tā kļuva par Izglītības un zinātnes ministrijas bāzes skolu, un šeit bieži tika organizēti pieredzes semināri. Būdama direktore, spēja saskatīt un skolā ieviest tā laika izglītības sistēmas jauninājumus – kabinetu sistēmu, skolotāju metodisko darbu, mācību materiālu izstrādi u.c. Uzdrošinājās bijušās Lipšklana muižas kūts drupu vietā ierīkot tolaik modernu sporta laukumu.

Skolotāja Zeltīte ar savām zināšanām gan skolvadībā, gan latviešu valodas metodikā dalījās ar citiem gan semināros, gan kursos, kā arī veidojot un publicējot vairākus mācību metodiskos līdzekļus latviešu valodā. Viņa cienīja meklētājus, cilvēkus, kuri darbu veic ar gaišām domām un optimismu, atgādināja, ka jāveido sevī prasme strādāt ar perspektīvu, ar skatu nākotnē.

Viņa vienmēr atrada laiku skolēniem, sarunām, nekad neliedza padomu vai vienkārši uzklausīja. Centās skolēnus saprast.

Vēl šodien kolēģi Trikātas pamatskolā atzinīgi novērtējuši Zeltītes Čakārnes pedagoģisko darbību, lietpratību un radošumu. Atcerējušies viņas cilvēciskās rakstura īpašības, kā labestību, optimismu, dzīves gudrību, izpalīdzību, dvēseles mieru. Viņas dziļākā būtība bija nevienu neaizskart, netiesāt, bet gan pacelt, aizstāvēt un pateikt labu vārdu. Skolotāja Zeltīte bija padomdevēja ikvienam kolēģim.

Tikpat sirdsgudri kā savus skolēnus, tā Zeltīte kopā ar vīru Imantu audzināja savu dēlu. Viņas prieks bija sagaidīt mazbērnus un redzēt tos izaugot un savās dzīvēs aizejot. Piedzīvota arī mazmazbērnu mīlestība.

Skolotāja Zeltīte bija kā ābele, kura ziedēja skaisti – klusi, bet pārliecinoši. Un arī atmiņas par viņu ziedēs baltas kā ābeles.

Mums paliks skolotājas Zeltītes miers, smaids, labestība, dzīvesgudrība, gaišais skats uz dzīvi un mīļums pret līdzcilvēkiem.

Mūžības vārtiem aizveroties, viņas vārds ierakstāms uz visiem laikiem ar lielo burtu Trikātas pamatskolas vēsturē. Pie mums paliks viņas nozīmīgais darbs skolas attīstībā un skolēnu izglītošanā.

Šķiet, ka mums, palicējiem, Zeltīte teiktu:

“Par mani neraudiet,

Ar maigo vakarvēju man kādreiz

Sveicienus no tāles atsūtiet

Un dzīvi mīliet tā, kā es to mīlēju.

(A. Sakse)

Skolotāj! Paņem līdzi gaišajā Mūžības ceļā mūsu mīlestību, cieņu un pateicību par visu, visu... Izsakām visdziļāko līdzjūtību viņas mīļajiem.    

Trikātas pamatskolas kolektīvs un viņas bijušie kolēģi

KOPĀ VEIDOJOT SKOLAS VĒSTURI

TRIKĀTAS PAMATSKOLAS SKOLĒNI, ABSOLVENTI, SKOLOTĀJI

2020. gada rudenī tika uzsākts aktīvs darbs (un tas turpinās) pie Trikātas pamatskolas izlaidumu fotogrāfiju, attēlos redzamo absolventu un skolotāju apzināšanas, salīdzināšanas ar sarakstiem, precizēšanas. Skolas muzejā glabājas skolas celtniecības fotogrāfijas. Skolēnu, skolotāju un absolventu fotogrāfijas skolas muzejā atrodamas kopš 1938. gada, kad Trikātā uzcelts jaunais skolas nams - Trikātas 6-klasīgā pamatskola. 

Kopš skolas uzcelšanas izskanējis jau 82. izlaidums. Skolu absolvējuši aptuveni 1600 skolēnu. Šeit mācījušies un mācās skolēni trīs un pat četrās  trikātiešu paaudzēs. 

Interesants izvērtās darbs pie absolventu apzināšanas. Paldies arī bijušo absolventu tuviniekiem par atsaucību un iesaistīšanos kopīgajā Trikātas skolas vēstures veidošanā. Jāsecina, ka šis darbs tika uzsākts nedaudz par vēlu, jo par dažām bildēm vairs nav kas pastāsta.

Izmantojot skolas attēlus un sarakstus, lielu darbu pie 1960-to gadu absolventu apzināšanas paveicis 1956. gada absolvents Juris Brencis. Paveikto darbu publicējis arī vietnē http://www.tarawa.lv/. Daudzus skolniekus palīdzēja apzināt arī 1956. gada absolvente Daina Boškina (Grīnberga). 

Interesanti ir satikt bijušos absolventus, klausīties viņu stāstos par klasesbiedriem, prieks, ka viņi dalās ar skolas laiku fotogrāfijām. 

Paldies par informācijas papildināšanu: Arnim Kuksim (1942. gada absolvents), Annai Vanterei (1944. gada absolvente), Ritai Konoplinai (Auga, 1947. gada absolvente), Velgai Muceniecei (Bērziņa, 1948. gada absolvente), Jānim Benderim (1949. gada absolvents), Guntai Gulbei (Zaķe, 1950. gada absolvente), Aidai Krēsliņai (Kāposte, 1951. gada absolvente), Arnim Aunītim (1952. gada absolvents), Valdai Vītolai (Muceniece), Mudītei Pavasarei (Balode) un Jurim Deinoldam (1955. gada absolventi), Jurim Brencim un Dainai Boškinai (Grīnberga, 1956. gada absolventi), Intai Janītei (Vilka, 1957. gada absolvente), Vilim Pulciņam (1958. gada absolvents), (Inārai Grantiņai (Vīcepa) un Rasmai Freimanei (Brence) (1959. gada absolventes), Mārcim Cīrulim (1960. gada absolvents), Baibai Miezei (Bringinai, 1964. gada absolvente), Vijai Večkai (Ezergaile, 1966. gada absolvente), Antrai Kārkliņai (Puķīte, 1968. gada absolvente), Vilim Blauam (1969. gada absolvents), Maijai Ingelevičai (Birkava, 1970. gada absolvente), Sarmītei Kanašniecei (Gulbe, 1971. gada absolvente),  Guntras Kukjānes (Širmanes) meitai Sigitai Gecai un Ilgonim Gabrānam (1973. gada absolventi), Īrai Jēkabsonei (Eglīte-Ozola) un Jānim Ruzankinam (1974. gada absolventi), Zeltītei Kavierei (Grīnberga, 1975. gada absolvente), Ivaram Svikam un Gatim Birkavam (1976. gada absolventi), Inetai Amoliņai (Pēča, 1977. gada absolvente), Dacei Terentjevai (Tama, 1978. gada absolvente), Ivaram Gartmanim (1979. gada absolvents), Modrītrei Putniņai (Deinolde, 1980. gada absolvente), Ivetai Vilkai (1981. gada absolvente), Aigai Gartmanei (Liepiņa, 1987. gada absolvente), Jolantai Skrastiņai (Ozola, 1989. gada absolvente), Baibai Meļķei (Jurkovska, 1992. gada absolvente), Dailai Ielītei (Krumeņa, 1997. gada absolvente), Vairim Zaļkalnam (2000. gada absolvents), Intai Stuķēnai (Magone) un Zanei  Gulbei (Veršelo, 2003. gada absolventes),  Artai Šadurskai (Boškina) un Laurai Putniņai (2004. gada absolventes), Kitijai Vilcānei (2005. gada absolvente), Mārcim Sēnem (2008. gada absolvents), Solvitai Barkovai (2012. gada absolvente), Artai Ziemanei un Erīnai Čerņavskai (2014. gada absolventes)!

Paldies absolventu vecākiem: Sanitai Ziemanei, Sarmītei Božai, Guntai Mūzei un Līgai Veikšānei!

Paldies bijušajām skolotājām: Marutai Ģingulei, Zeltītei Čakārnei un Ilonai Ločmelei (Vāverei)!

Paldies Rasmai Preimanei (Šmitei), Ārim Kaģim, Laurim Rozenbakam, Mārim Brēžam, Vilnim Brēžam, Līgai Merginai, Inesei Krūmiņai, Laurai Fišerei, Ārijai Čičevskai, Dzirkstītei Fūrmanei, Jānim Repsonam!

Trikātas 6-klasīgās pamatskolas 1. izlaiduma absolventi, 1939. gada 29. maijs 

No kreisās puses 1. rindā: 1. Ligita Kušulis, 2. Velta Tupmacis (Jērdzens), 3. xxxx, 4. Jānis Āķeris, 5. Jānis Svika, 6. Kārlis Vārans, 7. Arnolds Krūze, 8. xxxx, 9. Pēteris Upīte, 10. Kārlis Draulis, 11. Jānis Mežītis  

Bildē nav atpazīti sarakstā minētie Jānis Ķepītis un Alberts Spriža

Operdziedātājam Kārlim Liedagam - 115

10. janvārī apritēja 115 gadi, kopš dzimis operdziedātājs (bass-baritons) Kārlis Liedags. Kārlis kopš dzimšanas saucās Kārlis Arnolds Lielmanis. 1940. gada 4. februārī nomainīja uzvārdu uz Liedags. 

Dzimis 1906. gada 10. janvārī (pēc vecā stila 1905. gada 28. decembrī) Trikātas pagasta Jaunķerpju mājās. Vecāki – zemnieki, tēvs Dāvids Lielmanis (1861-1934), māte Anna no Barīsu mājām (1867-1954, dz. Ķepīte). Kārļa vecāki laulājušies 1894. gada 9. oktobrī un viņu ģimene svētīta ar pieciem bērniem, no kuriem Kārlis ir jaunākais. Vecākais brālis Jānis (1895-1970, vēlākais agronoms, selekcionārs Jānis Lielmanis), māsas Olga Leontīne (1897-?), Milda Aleksandra (1899-?), Anna Paulīne (1901-?).

Kārlis beidzis Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju. Pēc Latvijas konservatorijas absolvēšanas angažēts Liepājas operā. 1937. gada sezonā Kārlim Lielmanim iedala Barona lomu Jāņa Kalniņa operā “Ugunī”. “Barona Mevenšterna lomā – jaunangažētais baritons Kārlis Lielmanis, uzrādīja labas spējas gan tēlojumā, gan vokālā žanrā,” rakstīts izdevumā “Kurzemes Vārds”. 1937. gada nogalē Dž. Verdi operā “Aida” Kārlis dzied vienu no galvenajām lomām – virspriesteri Ramfisu. Par šo lomu rakstīts vairākkārt izdevumā “Kurzemes Vārds”: “Ar prieku var konstatēt jaunā dziedoņa Kārļa Lielmaņa panākumus virspriestera Ramfisa lomā. Viņa dziedājumi viscaur izturēti un kuplā kantilēnā priekšā nesti, atstāj patīkamu iespaidu. Tāpat tērps, grims visai piedienīgs.” “Impozants dziedājumā un skatuviskā iznesībā Kārlis Lielmanis – virspriestera lomā.”

1937. gada 1. augustā Kārlis Lielmanis dzied Trikātas baznīcā ērģeļu 70 gadu jubilejas koncetrā samtainā baritona izpildījumāFr. Šūberta "Ave Maria" un citas dziesmas. Šajā koncertā ērģeles spēlēja komponists, ērģelnieks un diriģents Alfrēds Kalniņš. 

1938. gadā operā “Pīķa dāma” Kārlis Lielmanis iestudē Tomska lomu, savukārt operā “Rigoleto” Kārlim Lielmanim uzticēta Sparafučīla loma.

Jānis Lielmanis ar Liepājas operas teātra viesizrādēm uzstājies Venstpilī un Rīgā.

Liepājas operas solistu ansamblis: Vera Krampe, Ida Blūmenfelde, Alfrēds Poriņš un Kārlis Lielmanis, uzstājās 1939. gada 11. maijā operā “Pīķa dāma”.

1939. gada izdevumā “Rīts” par Jāni Lielmani, kā Liepājas operas solista uzstāšanos Nacionālajā operā Rīgā, teikti atzinīgi vārdi: “Par ansambļa fenomenu savā ziņā jāuzlūko Kārlis Lielmanis, kas parasti dzied basa partijas, bet šoreiz neizprotamu iemeslu dēļ dziedāja baritona Tomska un Plutus (pastoralē) partijas un ar diezgan atzīstamiem panākumiem. Izliekas dīvaini, ka arī šo partiju zemākās notis Lielmanim kā basam vēl it kā sagādāja rūpes. Toties itin pārliecinoši izskanēja augstākās ar “sol" noslēgumā pirmā cēliena balādē. Ja arī tēlojumā Lielmanis jūtas drusku neveikli, tad to atsvēra pilnā mērā viņa impozantais skatuves augums un piedienīgā maska.”

1939./1940. gada sezonā Kārlis Lielmanis dzied operā “Trubadūrs”, operā “Jevgeņijs Oņegins” dzied Gremina partiju, vēlāk Zarecki.

Sākot ar 1940. gadu uzstājas ar vārdu Kārlis Liedags. 1942. gadā operā “Seviļas bārddzinis” Kārlis Liedags iestudējis Bazīlio partiju, operā “Karmena” – Cuniga partiju, operā “Rigoletto” – Sparafučils. 1943. gadā operā “Klīstošais holandietis” – Dālands, operā “Bohēma” ir viena no galvenajām lomām, J. Kalniņa operā “Ugunī” – Barons, 1944. gadā operā “Pīķa dāma” – Tomskis u.c.

Otrā pasaules kara beigās Kārlis Liedags ar ģimeni dodas uz Vāciju. Trimdas posma pirmo laiku pavadījis Berlīnē, pēc tam Bavārijā, kur daudz koncertējis latviešiem, vācu publikai un amerikāņu armijai. Kārlim Liedagam it sevišķi padevās tās dziesmas, kurās šķiļas humora dzirkstis, un tās uzšķilt viņš spējis, piemēram J. Ķepīša “Ziedu laikā”, J. Kalniņa “Poķa dziesma”, G. Rosini “Tenku ārija”.

1949. gadā Kārlis kopā ar ģimeni un vairākiem latviešiem, tostarp arī trikātiešiem, izceļo uz Austrāliju, apmetas uz dzīvi Sidnejā, kur piedalās daudzos koncertos. 1950. gada 5. martā uzstājies Austrālijas latviešu labdarības biedrības koncertā Sidnejā, izpildot latviešu dziesmas un operu ārijas. 1951. gadā no 28. līdz 30. decembrim kopā ar Elvīru Aroni (soprāns), Ernestu Māršauu (tenors), komponistu Eiženu Freimani (klavieres), dubultkvartetu “Imanta” un Sidnejas Skaiviles apvienotajiem latviešu koriem piedalījies Latviešu kultūras dienās Sidnejā, par ko rakstīts izdevumā Austrālijas Latvietis.

1963. gada 28. martā, pēc vairāk nekā 13 gadu pavadīšanas Austrālijā, Kārlis Liedags ar sievu Hildegardi un meitu Ritu dodas uz jaunu dzīves vietu ASV. Ģimene apmetas uz pastāvīgu dzīvi Losandželosā. Vēl dažas reizes Kārlis Liedags dzied Dienvidkalifornijas latviešu draudzes dievkalpojumos un sarīkojumos, taču sirds slimība turpmāk traucē dziedāt.

Kārlis Liedags pēkšņi mirst no sirdslēkmes 61 gadu vecumā 1967. gada 4. augustā Hermosa Bīčā, Losandželosas priekšpilsētā, Kalifornijā, kremēts.

Precējies ar Hildegardi (dzimusi 1918. gada 15. maijā, mirusi ?), meita Rita (1952, baletdejotāja).