S-U

Sārums (Podiņš) Mārcis

1799. (20.) 2. X – 1859. (19.) 31. VII

Pirmais zināmais latviešu tautības būvmeistars

Dzimis Priekuļu pagasta Podiņos galdnieka ģimenē.

Mācījies Cēsu draudzes skolā. Pie tēva apguva amatu, iemācījās arī citus celtniecības darbus. Kopš 1834. g. strādāja patstāvīgi, izveidoja savu celtniecības sistēmu. Apmācījis sev palīgus, kādus 10 latviešu jaunekļus – galdniekus, namdarus, kokgriezējus, tēlniekus, mūrniekus, krāsotājus, stikliniekus, zeltītājus, skārdniekus. Tādēļ varēja uzņemties atbildīgus pasūtījumus. Atjaunojis vai pārbūvējis baznīcas Vidzemē: Drustos (1835–36), Dzērbenē (1840–44, ar kupoltorni un kolonām pēc Volgas vācu koloniju baznīcu parauga), Vecpiebalgā (1845), Cēsīs Svētā Jāņa baznīcas torņa pārbūve (1853), arhitekts T. A. Punšels, Rūjienā (1854), Smiltenē un Trikātā (1859). M. Sāruma izcilākais darbs ir Cēsu Jāņa baznīcas tornis, par kura modeli 1853. g. Rīgā, Melngalvju namā, sarīkotajā izstādē viņš ieguvis mazo sudraba medaļu.

Uzcēlis 13 kungu mājas: Jumurdā, Siguldā, Kuarulā (Igaunijā) u.c. Būdams izcils amatnieks ar izkoptu skaistuma izjūtu, sekmīgi konkurēja ar vācu būvmeistariem.

Vairums Sārumu Mārča celto ēku tagad ir arhitektūras pieminekļi.

Darbojies sabiedrības dzīvē, Priekuļu pagasta tiesas priekšsēdētājs, iemācījis amatā Jāni Kampi u.c. latviešu būvmeistarus. Sauca sevi par pēdējo Vidzemes lībieti.

Miris Priekuļu pagastā. Laikabiedru cienīts un ar lielu godu pavadīts pēdējā gaitā, apbedīts Lejas kapos lībiešu nodaļā, Cēsīs.

Lit.: Melnalksnis A. Vadonis pa rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku un kultūras darbinieku šūpuļa vietām. – R., 1931. – 170.-171. lpp.

Latvieši. Latviešu celtniecība. – 2. daļa. – Rīga, 1932.

Enciklopēdiskā vārdnīca. – 2. daļa. – Rīga, 1991.

Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – 3. daļa. – Rīga, 2000.

Lībieši, mākslinieki. Pieejams: http://www.livones.lv/libiesi/maksla/makslinieki/?raksts=70

 

Sidrevics Ludvigs

1913. 17. VIII – 2005. 14. XII

Mācītājs

Dzimis Lietuvā, Žagares ciemā. Drīz pēc tam ģimene pārcēlās uz Jelgavas rajona „Pikšām”, kur pagāja L. Sidrevica bērnība. Ģimenē auga četri bērni.

L. Sidrevics uzsāka mācības Mūrmuižas 1. pakāpes sākumskolā, pēc tam Vilces 6-gadīgajā sākumskolā, kuru beidzot iestājās Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, pēc tam pārgāja uz Jelgavas 2. vidusskolu, kuru beidza 1934. g. L. Sidrevicam patika zīmēšana, gleznošana, un viņam bija nodoms studēt Mākslas akadēmijas arhitektūras nodaļā, taču, drauga pamudināts un vecāku atbalstīts, 1936. g. viņš iestājas Latvijas Valsts Universitātes Teoloģijas fakultātē.

1943. g. 3. jūn. L. Sidrevicu ordinē par mācītāju, un pirmā draudze, kurā viņš kalpo kā mācītājs ir Lutera draudze Rīgā.

2. pasaules kara laikā mācītājs strādā gan dažādus darbus uz dzelzceļa, gan par mācītāju Kuldīgas apgabala baznīcās. No 1945. – 1948. g. Jelgavas rajona Augstkalnes un Snikeres baznīcās. 1948. – 1962. g. Cēsu raj., Āraišos, apkalpojot arī Nītaures, Zaubes, Bērzaines, Vestienas, Skujenes un Lodes baznīcas. 1962. – 1973. g. Trikātas, Strenču un Vijciema baznīcās. No 1976. g. Mālpilī.

Lai nodrošinātu savu ģimeni mācītājs piemājas dārziņā Siguldā nodarbojās ar biškopību, audzēja agros kartupeļus, tulpes, narcises. Tas nebija tikai maizes darbs, tā bija mīlestība, aizraušanās, sirdslieta. L. Sidrevics ir izveidojis vairākas jaunas tulpju un narcišu šķirnes, piedalījies ziedu skatēs, kur vienmēr ieguvis 1. vietu, ir bijis Dārzkopības un biškopības biedrības biedrs, lasījis lekcijas par ziedu audzēšanu daudzās Latvijas vietās.

Mācītājs L. Sidrevics bija augsta intelekta cilvēks, labs mūzikas un mākslas pazinējs. Dvēselē bagāts, smalks un emocionāls cilvēks, kurš rakstīja arī dzeju, vārdus kapusvētku dziesmām.

Apglabāts Siguldas kapos.

Precējies ar Zelmu Krūmiņu, dēls Ludvigs (1942).

Lit.: Kargane R. Ludvigs Sidrevics: [nekrologs] // Mālpils Vēstis. – Nr. 12. – 2005. – 15. lpp.

 

Silenieks Pēteris

1880. (1879. 19. XII) 1. I – 1953. 19. IV

Pulkvedis

Dzimis Trikātas pag. Rušās četru bērnu ģimenē. Tēvs Dāvids (1838-?) – rentnieks, māte Liene (1853-?, dz. Veģēre), laulājušies 1872. g.

Mācījies Trikātas draudzes skolā.

1898. g. kā brīvprātīgais iestājies armijā, 110. kājnieku pulkā, no 1902. g. janv. – 179. kājnieku pulkā, no marta – 110. kājnieku pulkā.

Podporučiks (1902), poručiks (1906), štābkapteinis (1910), kapteinis (1915), apakšpulkvedis (1917. g. sept.). No 1904. g. virsnieks 281. kājnieku pulkā, no 1908-28 divīzijas štābā, vēlāk – 110. kājnieku pulkā. 1914. g. jūl. ieskaitīts 20. etapu bataljonā, etapu komandants dažādās vietās Rietumu frontē. No 1916. g. rotas komandieris. 1917. g. aug. pārcelts uz 7. Sibīrijas etapu bataljonu Zaslavļā. 1918. g. janv. atvaļināts. Atgriezies Latvijā.

1918. g. 21. nov. iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants); Aizsardzības ministrijas kancelejas priekšnieks. 1919. g. 16. janv. slimības dēļ no Liepājas devies uz Vāciju; Latvijā atgriezies jūnijā. 25. jūn. iecelts par Kurzemes komandantu inspektoru, jūl. – par Armijas etapu un raj. komandantu priekšnieku. Pulkvedis (1919. g. dec.).

1921. g. jūn. atvaļināts. Dzīvojis Trikātas pag. Rušās, no 1925. g. – savā saimniecībā Auru pag. Ziņģos (Dobeles raj.). No 1936. g. komanditsabiedrības “Sils-Pēteris Silenieks un biedri” vadītājs. Nodarbojies ar munīcijas tirdzniecību Latvijā, Čehoslovākijā un Spānijā.

1944. g. devies bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1950. g. trimdā ASV. Dzīvojis Demionā, Aiovas pavalstī.

Miris ASV.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis III šķira; Krievijas Sv. Staņislava ordenis II un III (šķēpi pie ordeņa) šķira, Sv. Annas ordenis II, III (šķēpi pie ordeņa) un IV šķira.

Precējies ar Annu Ansoni, meita (1918-?); otrreiz precējies 1924. g. ar Alisi Brēdermani, dz. Uici (1890-1985, ASV).

Lit.: Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940.– R., 1998. – 416. lpp.

Matuzels V. Atmiņu fragmenti // Strēlnieks. – 1974./1975. – Nr. 34.

LVVA, 5601. fonds, 1. apraksts, 5773. lieta; 1512. fonds, 1. apraksts, 1404. lieta; 2575. fonds, 6. apraksts, 1294. lieta.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Skoste Augusts

1904. 18. IX – 1948. 27. IV

Ārsts

Dzimis Trikātas pag., Vecvāles Rēžās, tēvs Pēteris (1876-?) – lauksaimnieks, māte Minna (1876-?, dz. Cere), laulājušies 1903. g.

Beidzis Valmieras valsts vidusskolu (1924) un Latvijas Universitāti (1930).

Auces pagasta rajona ārsts (1931-1935), Kuldīgas pilsētas ārsts (1935-1937), Jaunlatgales (Abrenes) apriņķa ārsts (1937-1938), Balvu Sarkanā Krusts veselības punkta ārsts (1937-1938), Ventspils apriņķa ārsts, slimo kases kontrolārsts (1938-1944). Bijis Ventspils apriņķa mednieku kopas vadītājs (1943).

Kara pēdējos gados izbraucis uz Zviedriju, kur viens no pirmajiem latviešu ārstiem izturējis attiecīgos pārbaudījumus, ieņēmis atbildīgus amatus medicīniskā darbā.

Īsajā darbības laikā A. Skoste bija iemantojis zviedru augstākās medicīniskās vadības pilnīgu uzticību un labvēlību.

J. Skoste bija JKS biedrs, ziedojis personīgos līdzekļus bērnu palīdzībai Vācijā.

Miris traģiskā nāvē Stokholmas priekšpilsētā Šelbijā.

Precējies, 2 bērni (meita, dēls).

Lit.: Latvijas medicīniskā personāla saraksts. – R., 1938.

Es viņu pazīstu. – R., 1939. – 444. lpp.

Dr. Augusts Skoste miris // Latvijas Vārds. 1948. 5. maijs.

Latviešu ārsta traģiskā nāve // Latvju Ziņas. 1948.1. maijs. 1. lpp.

Baidiņš A. Dr. Augusts Skoste miris // Latvju Vārds. 1948. 5. maijs. 4. lpp.

LVVA P1023-2-17-74.

http://biographien.lv/S_dizc.html

Trikātas draudzes arhīvs (Skohste)

 

Svika Pēteris

1897. (13.) 26. I – ?

Sabiedrisks darbinieks

Dzimis Trikātas pag. Strūkās, tēvs Dāvids, māte Kristīne (dz. Rožlapa).

Valmieras strēlnieku pulka vecākais apakšvirsnieks (1916-1917).

1916. g. piedalījies Ziemassvētku kaujās. Kurzemes inženieru rotas seržants (1919-1920).

Darbojies aizsargu organizācijā (1929-1940), Blomes pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks (1938-1940). Blomes Nīgales lopkopības pārraudzības biedrības revīzijas komisijas loceklis Blomes pagasta „Braslu“ māju īpašnieks. Rosīgs sabiedrisks darbinieks - Blomes aizsargu kora dalībnieks, darbojies pašdarbības teātrī.

1941. g. 14. jūn. apcietināts un izsūtīts kopā ar ģimeni no Blomes pag. "Braslām". Nometinājuma vieta Krasnojarskas nov., Boļšojulujas raj., ģimenes atbrīvošanas datums 1947. g. 23. okt. (meitai Anitai) un 1956. g. 27. febr. (sievai Emmai), par P. Sviku turpmāko ziņu nav.

Apbalvojumi: Sv. Jura ordeņa IV šķiras krusts (1917), Viestura ordeņa I pakāpes goda zīme ar šķēpiem Nr. 124 (1938. 16. nov.).

Precējies ar Emmu (1908-?), bērni Daina (1936), Anita (1940).

Lit.: LVVA 1640-1-798-25., 1640-1-523-226.

http://biographien.lv/S_dizc.html

Trikātas draudzes arhīvs

 

Šacs (Schatz) Pauls Emīls

1807. (24. III) 5. IV – 1862. g. 20. XII

Vācu tautības latviešu literāts, mācītājs

Dzimis Trikātas pastorātā, mācītāja ģimenē. Tēvs H. Šacs, māte Juliana Amālija (dz. Pezarovius, Trikātas mācītāja meita).

Izglītojies mājskolotāja vadībā, pēc tam mācījies ģimnāzijā (1822-1824), studējis Tērbatas universitātē teoloģiju (1824-1827). 1826. g. P. E. Šacs kļuva par teoloģijas zinātņu kandidātu, iegūstot zelta medaļu. Ieguvis filozofijas doktora grādu Tīringenes universitātē Vācijā (1842).

1828. g. strādāja par mājskolotāju Lodes muižā (Rūjienas draudzē) muižnieka Engelharta ģimenē.

Strādājis par skolotāju Bērzaines mācību iestādē (1829-1834). 

1837. – 1853. g. mācītājs Tirzas un Velēnas draudzē, kur 1839. g. ierīkojis bibliotēkas un rūpējies par skolu izveidošanu. 1842. g. ieguvis filozofijas doktora grādu Tībingenes universitātē. 1853. g. no mācītāja amata atbrīvots, strādājis par skolotāju Bērzainē pie Cēsīm. P. E. Šaca darbība latviešu izglītības jomā izpaudās rūpēs par to, lai tiktu ievērota toreizējā likumdošana attiecībā uz skolu organizēšanu. 

Pirmā literatūras publikācija: “Pavasara dziesmiņa” laikrakstā “Tas Latviešu Draugs” 1840. g. 23. maijā. No 1839-1846 šajā laikrakstā un tā pielikumā publicējis sprediķus, reliģiska satura stāstus un dzejoļus, rakstus par draudzes dzīvi. Sarakstījis vairākas reliģiska satura grāmatas un “Pirmo lasīšanas grāmatu” (1844, 18838), kura skolās izmantota līdz 1883. g.

Miris Floridas muižiņā pie Cēsīm, apglabāts Vācu kapos Cēsis.

Pseidonīms: -amc-

Lit.: Prande A. Latvju rakstniecība portrejās. – R., 1926. – 79. lpp.

Pedagoģiskā doma Latvijā līdz 1890. gadam. – R., 1991. – 65. lpp.

Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – R., 1992. – 319. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

 

Šics Fricis Voldemārs

1914. 1. I – 1994.

Arhitekts

Dzimis Rūjienā (Valmieras raj.), tēvs Vilhelms Augusts, māte Emma Marija (dz. Gailīte).

Studējis Mākslas akadēmijā arhitektūru, studijas pārtraucis karš.

20. gs. 30-to gadu beigās vadījis Trikātas pamatskolas celtniecības darbus.

Pēdējos 15 gadus dzīvojis viens Trikātas pag. Palkaiņsalā. Vasarās pie viņa mājās viesojušies daudzi ievērojami kultūras darbinieki, piemēram, dzejnieks I. Ziedonis, diriģents J. Ērenštreits ar zēnu kori un daudzi citi.

Miris Trikātā, apglabāts Rūjienas kapos.

Precējies ar Valiju Josti (1913-1997); bērni Jānis un Pēteris (1943-1996).

Lit.: Cilvēkarhīvs: Brošūra / Sast. I. Kraskēviča. – R., [1992.].

Rūjienas Ziemeļu draudzes baznīcas arhīvs

Trikātas pamatskolas novadpētniecības materiāli

 

Šillings Kārlis Frīdrihs Rūdolfs

1845. 17. XI (v.st.) – 1927. 23. XII

Prāvests

Dzimis Gulbenes mācītājmuižā, mācītāja ģimenē, tēvs Georgs Gustavs, māte Helene (dz. Hassenštein).

Mācītāja amatā iesvētīts 1871. g. Rīgā Jēkaba baznīcā. K. Šillings sāka strādāt Gulbenē pie sava tēva par palīgmācītāju. Pirmā patstāvīgā darba vieta bija Umurgas draudze, kurā viņš kalpoja 10 gadus (1873-1883).

No 1883-1886. g. K. Šillings darbojās Rīgā kā pirmais patstāvīgais latviešu Ģertrūdes draudzes mācītājs.

Mācītājs Trikātā no 1886. – 1917. g. 30 gadi Trikātā paiet klusā, uzcītīgā un uzticīgā darbā. Pirmā pasaules kara sākumā – 1914. g. vēlā rudenī dodas trimdā uz Krieviju. 1917. g. no Krievijas viņš iesniedz atlūgumu no mācītāja amata un darba.

No trimdas atgriežas 1818. g. un strādā Kurzemē: Reņģes un Jaunauces draudzē, aizvieto Alūksnes u.c. draudžu mācītājus.

1927. g. jūn. pēdējo reizi viesojas Trikātā – kapu svētkos un iesvēta Trikātas jauno kapsētu.

Ilgus gadus bijis Valkas apriņķa prāvests (1895-1917). Bijis atsaucīgs, reti sirsnīgs, vienkāršs un pieticīgs cilvēks.

Miris Jaunaucē, apglabāts Rīgā.

Precējies ar 1873. g. ar Elsbeti Hermini Poelchau (1849-1907), bērni Leonija (1874-1957, skolotāja), Frīda Helme Marija (1877-?), Harrijs (1883-1914, cīnījies vācu armijā pret Krieviju, kritis gūstā, miris ar trieku), Oskars (1885-1919).

Lit.: Enzeliņš H. Atskats Trikātas novada senatnē. – Rīga, 1931. – 19. lpp.

Krieviņš E. Viņās dienās. – Melburna, 1966. – 37., 42. lpp.

V. L. Bij. Valkas apriņķa prāvests K. Šillings: [nekrologs] // Svētdienas Rīts. 1928. Nr. 6., 5. febr. 44.-45. lpp.

Gulbenes draudzes arhīvs

Trikātas draudzes arhīvs

 

Šmidts Jānis

1862. 13. X – ?

Dārznieks

Dzimis Trikātas pag. Klētniekos, tēvs Andrejs (1826-1866) – skroderis, māte Lavīze (1832-?, dz. Grundīss).

Beidzis Cempu skolu. 1887. g. pārgājis uz Cēsīm un iestājies Cēsu pilī pie grāfa Sieverta kā māceklis dārzniecībā. 1891. g. kļuvis par dārznieku, pārņemdams uz renti ar saviem grūti iekrātiem 160 zelta rubļiem, toreizējo Krūmiņa dārzu Cēsīs Dārza ielā 4.

1897. g. spiests atstāt iestrādāto zemes stūrīti un nomāt dārzu ar mazu vienstāvu māju Vaļņu ielā 27. 1903. g., pateicoties centībai, taupībai un lielajām darba spējām, iekrājis tik daudz, ka minēto zemi līdz ar mājiņu ieguvis savā īpašumā. 1910. g. šajā vietā uzcēlis jaunu divstāvu māju un kaimiņos ieguvis otru īpašumu.

J. Šmidts bijis Cēsu pilsētas baznīcas padomes loceklis un Viesīgās biedrības biedrs. Bijis taisnas, krietnas, apzinīgas dabas cilvēks un visu cienīts vīrs.

Precējies 1893. g. ar Annu Rozenbergu, ģimenē 4 bērni, no kuriem 2 miruši [1929. g.]: meitas Milda Vilhelmīne (1894-?), Erna (1900-?), Elza Irēne (1905-?), dēls Jānis Voldemārs (1907-1927). Sevišķi sāpīgs ir 1927. g. piemeklētais likteņa sitiens – viņa vienīgā dēla pēkšņā nāve, kura iedragāja J. Šmidta veselību.

Lit.: Latvijas darbinieku galerija, 1918-1928. – R., 1929. – 378.-379. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

Cēsu pilsētas draudzes arhīvs

 

Tālivaldis*

? – 1215.

Seno latgaļu feodālis, Tālavas valsts valdnieks

Dzimšanas gads nav zināms. [Rakstnieks J. Lejiņš min – 1162. g., 2 brāļi, 2 māsas].

Viņa sēdeklis bija Beverīnas pilī. Pret Baltijā iebrukušajiem vācu feodāļiem ieturēja draudzīgu politiku un 1208-1212 kopā ar latgaļu pilskungu Satekles Rūsiņu un Autīnes Varidoti cīnījās vācu pusē pret igauņiem. Ne Tālivaldis, ne viņa dēli neatbalstīja Autīnes sacelšanos (1212).

Latviešu Indriķa hronikā vēstīts, ka Tālivaldis bijis uzticīgs katoļticībai un vācu feodāļiem.

1213. g. lietuvieši Tālivaldi sagūstīja, bet viņam izdevās izbēgt. 1215. g. Tālivaldi sagūstīja igauņi un dzīvu sadedzināja.

Dēli Rameķis, Drivinaldis, Varibuls (?-1213).

Lit.: LME. – R., 1970. – 3. sēj. – 478. lpp.

LPE. – R., 1987. – 9. sēj. – 486. lpp.

Divpadsmit mēneši. – R., 1990. – 56. lpp.

Svētais moceklis – Tālivaldis: [par Tālavas latgaļu vadoni (?-1215)] / Anete Grīntāle // Mistērija. Nr. 6. 2006. jūn. 14.-17.lpp.

Att. Ludolfa Liberta gleznas reprodukcija.

* latīniski Thalibaldus.

 

Tenisone (dz. Grīnberga) Ilze

1954. 11. X – 1997. 9. III

Diriģente

Dzimusi Trikātā, kā jaunākā deviņu bērnu ģimenē, tēvs Jānis Emīls (1910-1967), māte Johanna Amālija (1911-1999, dz. Kuzņecova).

Beigusi Trikātas pamatskolu (1970), Cēsu mūzikas skolas kordiriģentu nodaļu.

Strādājusi Valmieras Drāmas teātrī kā aktrise un pianiste (1974-77), skaņu režisore Latvijas Valsts televīzijā (1977-80), režisora asistente Latvijas Nacionālajā operā (1978-80).

Beigusi Latvijas konservatoriju, kordiriģentu nodaļu. Rīgā izveido jauniešu kori “Vecrīga”, ir tās vadītāja un diriģente (1983-97), vienlaicīgi medicīniskā centra SIA „ARS” direktore (no 1995).

Traģiski iet bojā autoavārijā, apglabāta Rīgā Matīsa kapos. 2000.gada jūnija vidū tika atklāts un iesvētīts piemineklis.

Precējusies ar režisoru, scenogrāfu un dizaina mākslinieku Modri Tenisonu (1945), dēli Juveris un Pēteris, meita Ilze.

Lit.: Šarkovska I. Ilze Tenisone: [Par J.Vītola Latv. konservatorijas absolventi, diriģenti] // Dzimtenes Balss. – 1985. – 18. jūl.

Grīnberga-Tenisone I. Es ielūdzu: [kamerkora „Vecrīga” koncerts Trikātas baznīcā] // Mūsu Zeme. – 1989. – 24. nov.

Blaua L. Galds – bērniem, viņu draugiem un mūsējiem arī // Sieviete. 1994. Nr. 9. 2.-5. lpp.

Zaiceva S. Sauli ķer ar spoguļiem // Santa. – 1996. – Nr. 10. – 61.-62. lpp.

Pēc Ilzes // Rīgas Laiks. – 1997. – Nr. 4. – 26.-27. lpp.

Suipe I. In memorian  // Dziesmusvētki. – 1997. – maijs. – 12. lpp.

Ķimele M. No Ilzes atvadīsimies 26. martā // Neatkarīgā Rīta Avīze. 1997. 22. marts. 5. lpp.

Ilze Tenisone: [Diriģentes piemiņai : 1954-1997] // Diena. – 1997. – 13. marts. – 11. lpp.

In Memorian: Pēc Ilzes // Rīgas Laiks. 1997. – Nr. 4 – 26.-27. lpp.

Ozola S. Koncerts Ilzes Tenisones piemiņai // Ziemeļlatvija. – 1998. – 25. jūl.

Trikātas pamatskolas novadpētniecības materiāli

Ilze Tenisone. Latvijas ļaudis uz 21. gs. Sliekšņa: Virtuālā enciklopēdija [Skatīts 14.09.2007.] Pieejams: http://www.latvijaslaudis.lv/users/tenisone_ilze/

 

Tilcens Kārlis

1894. (6. IX) 19. IX – 1957. 4. VII

Kaprālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Dzimis Trikātas pag. Daibēs, kā vecākais dēls četru bērnu ģimenē. Tēvs Jānis (1860-1926), māte Emma (1875-?, dz. Grants), laulājušies 1893. g.

Mācījies Trikātas pagasta skolā.

Krievu armijā iesaukts 1914. g., līdz 1918. g. dienējis 2. Kronštates cietokšņa kājnieku pulkā.

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 5. jūn. Strenčos, piedalījies cīņās pret bermontiešiem.

1919. g. 11. nov. Kurzemē pie Popes vāciešu uzbrukuma laikā, pastāvot ielenkuma draudiem, K. Tilcens stiprā apšaudē kopā ar otru kareivi aizturēja ienaidnieku, līdz komandantūras vienība atkāpās Ventspils virzienā; šajā kaujā tika smagi ievainots.

Atvaļināts 1920. g. 23. febr. Dzīvojis Trikātas pag. Daibēs, zemkopis. Piešķirta jaunsaimniecība Strenču pilsētā. 1949. g. kopā ar sievu izsūtīts uz Krieviju Zirjanskas raj. Atgriezies 1955. g. 9. aug.

Dzīvojis Rencēnos, turpat miris. Apbedīts Trikātas kapos.

Apbalvojumi: Lāčplēša Kara ordenis Nr. 1445 (1921). Apbalvots ar LKOK par 1919. g. 11. novembra cīņu pie Popes komandantūras, Ventspils rajonā.

Precējies 1928. g. ar Mildu Leontīni Riekstiņu (1901-?), dēli Imants (1930-1981, inženieris, skolotājs), Verners (?-1995).

Lit.: Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. – R., 1995. – 521. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs

Rencēnu novadpētniecības materiāli

 

Turlais Dainis

dzimis 1950. 24. XI

Pulkvedis

Dzimis Madonā, kā jaunākais bērns ģimenē (ir vecāks brālis un māsa), tēvs Antons – galdnieks, māte Valija (dz. Kļaviņa) – šuvēja.

Beidzis Trikātas pamatskolu (1966), Valmieras Viestura vidusskolu (1969), Ļeņingradas augstāko kara skolu (1973), Kara akadēmijas komandējošā sastāva un stratēģisko štābu fakultāti (1985), Maskavas Ģenerālštāba Kara akadēmiju (1992), krīžu pārvarēšanas, aizsardzības un drošības problēmu kursus ASV, Francijā, Anglijā (1993-95).

Dienests PSRS Bruņotajos spēkos (1969-92): vada komandieris, Maskava (1973-75); rotas komandieris, Maskava (1975-1980); bataljona štāba priekšnieks (1980-82); armijas štāba operāciju un plānošanas pārvaldes vecākais virsnieks, Magdeburga, Kabula (1985-86); armijas štāba operāciju un plānošanas pārvaldes nodaļas priekšnieks, pārvaldes priekšnieka vietnieks, Kabula (1986-87); armijas štāba operāciju un plānošanas pārvaldes priekšnieks-štāba priekšnieka vietnieks, Kabula, Ivano-Frankovska (1987-90).

Dienests LR Bruņotajos spēkos (1992-95): LR Aizsardzības spēku komandieris, Rīga (1992-94); Latvijas valsts prezidenta padomnieks (1994-95).

LR 6. Saeimas deputāts (1995-98); LR Iekšlietu ministrs (1996-97); LR Ministru Prezidenta padomnieks (1999-2000).

LR 8. Saeimas deputāts (2002-06), LR 9. Saeimas deputāts (no 2006).

Ir Starptautiskās Asociācijas EIROPA 2000 Latvijas nodaļas valdes loceklis (no 1998); Oskara Kalpaka fonda valdes loceklis (no 1998); Tenisa kluba „Prezidents” biedrs (no 1999); Starptautiskās asociācijas cīņai ar narkomāniju un narkobiznesu Latvijas nacionālās nodaļas prezidents (no 2002); LR Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs (no 2004).

Nozīmīgākie sasniegumi: PSRS 40. armijas izvešana no Afganistānas (1986-89); Neatkarību ieguvušās Latvijas armijas tiesisko un organizatorisko pamatu izveidošana (1992-94); Baltijas valstu strēlnieku bataljona (BALTBAT) izveidošana (1994); Latvijas un Krievijas līguma par bijušās PSRS armijas izvešanu no LR teritorijas izstrādāšana un parafēšana (1992); Latvijas robežsardzes reorganizācija no armijas vienības par patstāvīgu valsts dienestu (1996).

Publicējis Afganistānas kara pieredzi (1988, krievu val.), vairāk kā 400 interviju un publikāciju par drošības politiku, korupcijas novērošanas problēmām, cilvēku tirdzniecības ierobežošanu un terorisma apkarošanas problēmām vietējos, kā arī ārzemju preses izdevumos.

Precējies ar Nadeždu (dz. Ivanciva), dēls Gints (1976, jurists), meita Daina (1993).

Latvijas Pirmās parijas biedrs.

Lit.: Lejiņš A. Toreiz Afganistānā: ar mudžahediem pret Padomju Armiju. R., 1993. 74.-94. lpp.

Kas ir kas Latvijas biznesā: Bezmaksas pielikums laikrakstam “Dienas Bizness”. R., 1996. 139. lpp.

Klinšāne I. Vislētākā prece ir sirdsapziņa // Atmoda Atpūtai. – 1996. – 14. febr. – 8.-9. lpp.

Krašauska Dz. Rīts ir gaišs // Skola un Ģimene. – 1997. – Nr. 3. – 32.-33. lpp.

Rubīns A. No Brežņeva sarga līdz iekšlietu ministram // Lauku Avīze. 1997. 13. jūn. 4. lpp.

 

Upmanis Roberts

1898. (13.) 25. IX – 1976. 9. I

Būvinženieris

Dzimis Trikātas pag. Grotēs, tēvs Dāvis (1864-?) – lauksaimnieks, māte Kristīne (1876.-?, dz. Aunīte), laulājušies 1897. g. Ir jaunāks brālis.

Beidzis L. Ausēja reālskolu Cēsīs (1915).

Mācījies Ceļu inženieru institūtā un Konstantina kara skolā Pēterpilī, beidzis Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultāti (1929, būvenžinieris).

1921. g. bijis apcietinājumā Krievijā „nepietiekamu dokumentu dēļ”.

Bijis rajona inženieris Ventspilī, vadījis ceļu un tiltu būvdarbus Ventspils, Talsu un Cēsu apriņķos. Satiksmes ministrijas šoseju un zemesceļu departamenta rajona inženieris Cēsīs (1939).

Aizsargu rotas komandieris.

Miris Trikātā.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis, Atzinības Krusts.

Lit.: Es viņu pazīstu. – R., 1939. - 506. lpp.

Roberts Upmanis: [nekrologs] // Laiks. 1976. 30. jūn. 7. lpp.

Trikātas draudzes arhīvs.

http://biographien.lv/U_dizc.html

V. Eichenbauma arhīvs